Globālā Vienprātība

Globālā Vienprātība
miesa netaptu izglābta; bet izredzēto labad tās dienas taps paīsinātas.»2 Pateicoties
reformācijai vajāšanas mitējās jau pirms 1798. gada. {LC 188.2}
Attiecībā uz tiem divi lieciniekiem pravietis saka tālāk: «Šie ir tie divi eļļas koki un tie
divi lukturi, kas. pasaules valdītāja priekšā stāv.»3 Dziesminieks Dāvids saka: «Tavs vārds
ir manas kājas spīdeklis un gaišums maniem ceļiem.»1 Ar abiem lieciniekiem ir attēlota
Vecā un Jaunā Derība. Viņas abas ir svarīgi liecinieki, kas rāda Dieva likumu izcelšanos
un viņu gaitu. Viņas arī liecina par Dieva pestīšanas nodomu un plānu. Vecās Derības ēnas,
upuri un pravietojumi norāda uz Pestītāju, kurš nāk. Jaunās Derības evaņģēliji un grāmatas
stāsta par jau atnākušo Pestītāju, un tas noticis taisni tā, kā ēnas un pravietojumi to bija
vēstījuši. «Viņi pravietos tūkstots divisimts un sešdesmit dienas, apģērbti ar maisiem.»
Dieva liecinieki šī laika lielāko daļu pavadīja tumsā. Pāvesti ar savu varu lūkoja apslēpt
tautai patiesības vārdu un uzstādīja viltīgus lieciniekus, kas lai apmelotu patiesību. Toreiz,
kad bībele tika izdzīta iz baznīcas un iz valsts iestādēm, kad viņas mācības sagrozīja un
visādi mēģināja no tām novērst, kad dzenāja,nodeva, mocīja un meta cietuma pagrabos tos,
kas bija uzdrošinājušies sludināt patiesību, kad tie bija spiesti meklēt patvērumu kalnos,
kalnu aizās, vai zemes alās— toreiz pravietoja liecinieki, apģērbti ar maisiem. Un tomēr
viņi nemitējās liecināt, nemitējās visus šos 1260 gadus. Vistumšākos laikos bija vīri, kas
mīlēja Dieva vārdu un stāvēja par viņa godu. Šiem uzticamiem kalpiem tika dota gudrība,
spēks un vara visā tajā laikā, ka tie sludinātu patiesību. {LC 188.3}
«Un ja kas tiem grib darīt vainu, tad uguns iziet iz viņu mutes un aprij viņu
ienaidniekus; un ja kas tos grib apvainot, tam tāpat būs nokautam tapt.»2 Tas nevar palikt
bez soda, kas Dieva vārdu min kājām. Jāņa parādīšanās grāmatas beigu nodaļa rāda
briesmīgo draudu nozīmi: «Jo es apliecinu visiem, kas dzird praviešu vārdus, kas šinī
grāmatā: ja kas pie šiem ko pieliek, tad Dievs pieliks viņam mocības, kas rakstītas šinī
grāmatā. un ja kas ko atņem no praviešu vārdiem, kas šinī grāmatā, tad Dievs atņems viņa
daļu no dzīvības koka un no svētās pilsētas un no tā, kas rakstīts šinī grāmatā.».3 Dieva
brīdinājumi grib cilvēkus atturēt no kautkādas, arī vismazākās, viņa atklājumu
sagrozīšanas. Šie svinīgie draudi attiecas uz visiem, kas pavedina cilvēkus uz Dieva baušļu
necienīšanu. Viņi grib visiem tiem likt drebēt, kas vieglprātīgi apgalvo, ka tas maz ko
nozīmējot, vai mēs Dieva baušļus turam,vai ne. Visi, kas saviem uzskatiem vairāk klausa,
nekā Dieva atklājumiem, visi, kas Dieva nepārprotamos izteicienus grib pārveidot tā, kā
tas pašiem labāk un ērtāk, kas grib tos pārgrozīt un vest saskaņā ar pasauli, — visi tie
uzņemas briesmīgu atbildību.
Rakstītais vārds, Dieva likums pārbaudīs katru un sodīs visus, kas šo likumu, šo vienīgi
pareizo mēraukla atmet kā nepilnīgu. «Un kad viņi savu liecību būs pabeiguši (pabeidz)»
u. t. t.» Laikmets, kurā tiem diviem maisos tērptiem lieciniekiem bija jāpravieto, izbeidzās
1798. gadā. Kad viņu darbs tumsā tuvojās galam, viņiem bija jācīnās ar spēku, kas tiek
saukts: zvērs, kas iz bezdibeņa uzkāpj. Daudzu tautu baznīcas un valsts valdnieki, kas jau
159