Globālā Vienprātība

Globālā Vienprātība
Lai neviens sevi nepieviļ ar domu, ka ir iespējams kļūt svētam, apzināti pārkāpjot kādu
Dieva prasību. Zināma grēka piekopšana apklusina Gara pārliecinošo balsi un atšķir
dvēseli no Dieva. "Grēks ir bauslības pārkāpšana." Un "katrs, kas grēko (pārkāpj bauslību),
nav Viņu redzējis, nedz Viņu atzinis". (1. Jāņa 3:6) Lai gan Jānis savās vēstulēs tik daudz
kavējas pie mīlestības, viņš tomēr nevilcinās atklāt to cilvēku īsto dabu, kas pretendē uz
svētumu, savā dzīvē pārkāpjot Dieva bauslību. "Kas saka: es esmu Viņu atzinis, bet netur
Viņa baušļus, ir melis, un viņā nav patiesības. Bet kas Viņa vārdus tur, tanī patiesi Dieva
mīlestība ir kļuvusi pilnīga." (1. Jāņa 2:4,5) Šeit ir kritērijs ikviena cilvēka vārdos
izteiktajai ticības apliecībai. Mēs nevaram uzskatīt par svētu kādu cilvēku, ja tas neatbilst
Dieva vienīgajam svētuma standartam Debesīs un virs zemes. Ja cilvēki neizjūt morāles
bauslības nozīmi, ja viņi noniecina Dieva priekšrakstus vai izturas pret tiem vieglprātīgi,
(473) ja viņi pārkāpj kaut vienu vismazāko no šiem baušļiem un arī ļaudis tā māca, tad
Debesu skatījumā viņiem nebūs nekādas vērtības, un mēs varam zināt, ka viņu pretenzijām
nav pamata.
Un, ja kāds saka, ka viņš ir bez grēka, tad līdz ar to jau tiek dota liecība, ka tas, kurš to
apgalvo, atrodas tālu no svētuma. Tas izskaidrojams ar pareizas izpratnes trūkumu attiecībā
uz Dieva bezgalīgo skaidrību un svētumu, kā arī par to, kādiem jākļūst cilvēkiem, lai viņu
dzīve atbilstu Dieva raksturam; tāds cilvēks sevi var uzskatīt par svētu tikai tāpēc, ka viņam
nav nekādas izpratnes par Jēzus skaidrību un Viņa ārkārtīgo piemīlību, kā arī par grēka
briesmīgo grēcīgumu. Jo lielāks attālums starp cilvēku un Kristu un jo nepareizāka viņa
izpratne par Dieva raksturu un Viņa personību, jo taisnāks tas pats sev var izlikties.
Rakstos atklātā svētošanās aptver visu cilvēka būtni – garu, dvēseli, miesu. Pāvils lūdza
par tesaloniķiešiem, lai viss viņu "gars un dvēsele, un miesa (..) bezvainīgi top pasargāti uz
mūsu Kunga Jēzus Kristus atnākšanu". (1. Tes. 5:23, Glika tulk.) Vēl viņš ticīgajiem raksta:
"Es jums lieku pie sirds, brāļi, Dieva žēlsirdības vārdā nodot sevi pašus par dzīvu, svētu,
Dievam patīkamu upuri." (Rom. 12:1) Senā Izraēla laikā rūpīgi pārbaudīja katru dāvanu,
ko pienesa par upuri Dievam. Ja upurējamā dzīvniekā atrada kādu vainu, to noraidīja, jo
Dievs bija pavēlējis, ka upurim jābūt "bez vainas". Tā arī kristiešiem pavēlēts nodot savu
miesu par "dzīvu, svētu, Dievam patīkamu upuri". Šī iemesla dēļ visi spēki jāsaglabā
iespējami vislabākajā stāvoklī. Katrs ieradums, kas vājina fiziskos vai garīgos spēkus,
padara cilvēku nederīgu kalpošanai savam Radītājam. Un vai Dievs būs apmierināts ar kaut
ko mazāku par vislabāko, ko mēs varam upurēt? Kristus sacīja: "Mīli Kungu, savu Dievu,
no visas sirds." Tie, kas Dievu mīlēs no visas sirds, savā dzīvē vēlēsies Viņam kalpot
vislabākā veidā un tādēļ pastāvīgi centīsies visus savas būtnes spēkus saskaņot ar
likumiem, kas paaugstinātu viņu spējas darīt Dieva prātu. (474) Dāvanu, kuru tie sniedz
savam Debesu Tēvam, viņi nevēlēsies aptraipīt vai vājināt ar ēstkāres un kaislību
apmierināšanu.
291