Globālā Vienprātība

Globālā Vienprātība
un viņa spiegi bija piekrāpušies. Tas vīrs, kuru viņi domāja esam savā varā, bija tiem
izsprucis ka putns putnu ķērāju valgiem. {LC 133.3}
Pārsteigums un dusmas gluži pievarēja sūtni, kad viņš dabūja zināt par Lutera
izbēgšanu. Viņš sagaidīja, ka viņa gudrā un noteiktā rīcība pret šo baznīcas nemiera cēlēju
sagādās viņam lielu godu; bet viņa cerības to bija vīlušas. Viņš savas dusmas izteica
Saksijas kūrfirstam Fridriham rakstītā vēstulē, rūgti apvainodams Luteru, un prasīja lai
Fridrihs sūtot reformatoru uz Romu, jeb lai izraidot no Saksijas. {LC 134.1}
Sevi attaisnodams Luters prasīja, lai sūtnis vai pāvests ar svētiem rakstiem pierādot viņa
alošanos, un svinīgi apsolīja atsacīties no savām mācībām, kad tiks pierādīts, ka viņas runā
pretim Dieva vārdiem. Un viņš pateicās Dievam, ka tas viņu atradis par cienīgu ciest tādā
svētā lietā. {LC 134.2}
Kūrfirstam līdz tam laikam bija tikai nelielas zināšanas par reformēto mācībām, bet
uzticības pilnie, skaidrie un spēcīgie vārdi atstāja uz viņu visai dziļu iespaidu; un iekams
būtu varējuši sagudrot, kādus maldus Luteram pierādīt, Fridrihs jau bija nolēmis uzstāties
par viņa aizstāvi. Atbildot uz sūtņa prasību viņš rakstīja:«Kopš Dr. Mārtiņš Luters bija pie
Jums Augsburgā, Jums vajadzētu likties tīrā mierā. Mēs nesagaidījām ka jūs spiedīsiet viņu
atsaukt, nepierādīdami ka viņš maldījies. Neviens no zinātniekiem mūsu valstī nav mums
paziņojis, ka Lutera mācība būtu bezdievīga, pretkristīga vai ķecerīga. Šī iemesla dēļ mēs
liedzamies Luteru uz Romu sūtīt, jeb viņu no mūsu zemes padzīt.» {LC 134.3}
Kūrfirsts redzēja, ka sabiedrībā tikumības robežu sagāšana gāja pilnā spēkā. Liels
reformācijas darbs bija nepieciešams. Sarežģītie un dārgie noziegumu aizkavēšanas un
nosodīšanas iestādījumi būtu lieki, ja cilvēki atzītu tikai Dieva baušļus un apgaismotas
sirdsapziņas priekšrakstus un tiem paklausītu. Viņš redzēja, ka Luters strādāja, lai panāktu
šo mērķi un priecājās ļoti, ka baznīcā bija jūtams jau labāks iespaids. {LC 135.1}
Viņš redzēja arī, ka Luteram ka profesoram pie augstskolas bija milzīgi panākumi.
Tikai viens gads bija pagājis no tā laika, kamēr reformators pie pils baznīcas durvīm bija
piesitis savos tēzes; bet svētceļotāju skaits, kas baznīcu visusvēto dienā apmeklēja, bija
stipri sašaurinājies. Romai bija atņemti viņas dievinātāji un naudas ziedotāji, bet viņas vietā
stājās cita šķira, kas tagad plūda uz Vitenbergu — ne svētceļotāji, kas nāk relikvijas pielūgt,
bet studenti, kas tagad pildīja augstskolas klausītavas. Lutera raksti bija pamodinājuši visur
jaunu interesi priekš svētiem rakstiem, un ne tikai no visām Vācijas malām, bet arī no citām
zemēm plūda studenti augstskolā. Kad jaunekļi pirmo reizi ieraudzīja pilsētu, viņi «cēla
rokas pret debesīm un pateicās Dievam, ka viņš ir Vitenbergai licis izstarot patiesības
gaismu, ka senos laikos no Jeruzālemes, un licis šai gaismai apspīdēt zemju zemes.» {LC
135.2}
76