Globālā Vienprātība

Globālā Vienprātība
sagatavota divām ļaužu šķirām, kas aptver gandrīz visu pasauli, – tiem, kas vēlas izglābties,
paļaujoties uz saviem nopelniem, un tiem, kas vēlas tikt glābti savos grēkos. Tieši šeit
slēpjas pāvestības varas noslēpums.
(573) No vēstures labi zināms, cik labvēlīgi pāvestību ietekmēja lielas garīgas tumsas
laiks. Nākotnē kļūs redzams, ka tās panākumus tikpat iespaidīgi vairo arī lielas
intelektuālas gaismas periodi. Pagājušajos laikmetos, kad cilvēkiem nebija Dieva Vārda un
patiesības atzīšanas, viņu acis bija it kā aizsietas, un rezultātā tūkstoši tika ievilināti
lamatās, neredzot savām kājām izliktos tīklus. Mūsdienu paaudzē savukārt sastopami
daudzi, kuru acis apžilbinājis cilvēcisko spekulāciju spožums – tas, ko šodien nepareizi
sauc par zinātni, tā ka tie nesaskata tīklus un dodas tajos tikpat labprātīgi, it kā viņu acis
būtu aizsietas. Saskaņā ar Dieva plānu cilvēka intelektuālās spējas vajadzētu vērtēt kā
Radītāja dāvanu un izlietot, kalpojot taisnībai un patiesībai, bet, ja kopj ļaunumu un
godkāri, ja cilvēki savas teorijas paceļ pāri Dieva Vārdam, tad saprāts var izdarīt vairāk
ļauna nekā izglītības trūkums. Tā mūslaiku nepareizā zinātne, kas grauj ticību Bībelei,
izvērtīsies par tikpat sekmīgu ieroci, sagatavojot ceļu pāvestības pieņemšanai tās
patīkamajās formās, kā zināšanu trūkums stimulēja tās izaugsmi tumšajos Viduslaikos.
Kustībā, kas tagad attīstās Savienotajās Valstīs, lai baznīcas iekārtojumiem un
tradīcijām nodrošinātu valsts atbalstu, protestanti min katoļu pēdās. Nē, pat vēl vairāk, –
tie atver vārtus, lai protestantiskajā Amerikā pāvestība atgūtu Vecajā Pasaulē pazaudēto
virskundzību. Un šo kustību sevišķi nozīmīgu padara fakts, ka galvenais iecerētais mērķis
ir svētdienas ievērošanas uzspiešana – tas ir tā ieraduma nostiprināšana, ko radījusi Roma
un ko tā izceļ kā savas varas zīmi. Tas ir pāvestības gars – saskaņošanās ar pasaulīgiem
paradumiem un cilvēcisko tradīciju godināšana pāri Dieva baušļiem, kas šodien iespiežas
protestantu baznīcās un vada tās uz to pašu svētdienas paaugstināšanas darbu, ko pirms tam
savā laika darīja pāvestība.
Ja lasītājs vēlas izprast, kādus spēkus izlietos visā drīzumā paredzamajā cīņā, tad viņam
tikai jāizseko ziņojumiem par līdzekļiem, kādus šī paša mērķa sasniegšanai lietojusi Roma.
(574) Ja viņš vēlas zināt, kā katoļi un protestanti kopīgi izturēsies pret tiem, kas noraida
viņu dogmas, tad lai ņem vērā garu, kādu Roma parādījusi pret Sabatu un tā aizstāvjiem.
Ķēniņu pavēles, vispārēji koncili un laicīgas varas atbalstīti baznīcas dekrēti bija tie
soļi, ar kuriem pagānu svinamā diena aizsniedza savu augsto goda vietu kristīgajā pasaulē.
Pirmais atklātais panākums svētdienas ievērošanas uzspiešanā bija Konstantīna izdotais
likums. (321. g. pēc Kristus - skat. pielikumā) Šis edikts prasīja, lai "godājamā saules
dienā" atpūstos visi pilsētnieki, kamēr lauciniekiem vēl atļāva turpināt savus darbus. Kaut
arī sākotnēji tas bija tikai pagānu likumdošanas akts, tomēr imperators to uzspieda pēc
savas vārdos apliecinātās kristietības pieņemšanas.
345