Globālā Vienprātība

Globālā Vienprātība
Vēršanās pie cilvēku saprāta viņus pamodināja no pasīvās padevības pāvesta dogmām.
Viklifs sludināja protestantisma atšķirīgās mācības – pestīšanu ticībā Kristum un Svēto
Rakstu nemaldīgumu. Viņa izsūtītie sludinātāji Bībeli kopā ar reformatora rakstiem
izplatīja ar tādām sekmēm, ka jauno ticību pieņēma gandrīz puse angļu tautas.
Bībeles parādīšanās izbiedēja baznīcas autoritātes. Tagad tiem nācās sastapties ar daudz
varenāku pretinieku nekā pats Viklifs, – ar pretinieku, pret kuru viņu ieroči maz ko spēja
panākt. Tanī laikā Anglijā vēl nepastāvēja likums, kas Bībeli aizliegtu, jo tā nekad agrāk
nebija izdota tautas valodā. Šādu likumu ieviesa vēlāk, pieprasot tā stingru ievērošanu. Bet
līdz tam, neskatoties uz priesteru pretestību, bija izdevīgs laiks Dieva Vārda izplatīšanai.
Pāvestības vadoņi no jauna kala ļaunus plānus reformatora balss apklusināšanai. Trīs
reizes viņu aicināja tiesas priekšā, tomēr veltīgi. Vispirms bīskapu sinode par ķecerīgiem
pasludināja viņa rakstus un, ieguvusi savā pusē jauno karali Ričardu II, panāca karaļa
dekrētu, kas pavēlēja ieslodzīt cietumā visus, kuri turējās pie šīm nosodītajām mācībām.
No sinodes Viklifs griezās pie parlamenta, viņš bezbailīgi apsūdzēja hierarhiju
nacionālās padomes priekšā un pieprasīja baznīcas atbalstīto lielo ļaunprātību reformu. Ar
pārliecinošu spēku tika attēlota pāvesta krēsla uzurpatoriskā vara un samaitātība.
Ienaidnieki apmulsa. Tomēr Viklifa draugi un piekritēji bija spiesti piekāpties, tādēļ droši
varēja sagaidīt, ka arī pats reformators savā lielajā vecumā, palicis viens, bez (90)
draugiem, nolieksies apvienotās kroņa un baznīcas varas priekšā. Bet tā vietā sakauti
izrādījās pāvesta piekritēji. Viklifa satraucošo aicinājumu iedvesmots, parlaments atsauca
ediktu par viņa vajāšanu, un reformators atkal bija brīvs.
Viņu pratināja vēl trešo reizi, tagad – valsts augstākās baznīcas tiesas priekšā. Šeit
ķeceris nevarēja sagaidīt, ka viņam parādīs kaut kādu labvēlību. Tagad beidzot Roma
uzvarēs, un reformatora darbs būs apturēts. Tā domāja pāvesta piekritēji. Ja vien viņiem
izdotos sasniegt kāroto mērķi, tad Viklifs tiktu piespiests atteikties no savām mācībām vai
arī no tiesas nama dotos tieši liesmās.
Tomēr Viklifs neko neatsauca, viņš nedrīkstēja liekuļot. Reformators bezbailīgi
aizstāvēja savas mācības un atvairīja vajātāju apsūdzības. Aizmirsdams sevi, savu stāvokli
un pašreizējos apstākļus, viņš klausītājus aicināja nostāties dievišķā tribunāla priekšā,
sverot viņu spriedumus un viltīgās mācības mūžīgās patiesības svaros. Tiesas zālē bija
jūtams Svētā Gara tuvums. Dievs klausītājus turēja savā varā. Likās, ka viņiem nav spēka
atstāt šo vietu. Reformatora vārdi caururba viņu sirdi kā bultas no Kunga bultu maka.
Apsūdzību ķecerībā, ko tie bija vērsuši pret Viklifu, viņš ar pārliecinošu spēku attiecināja
uz pašiem apsūdzētājiem. "Kāpēc," viņš vaicāja, "tie ir uzdrošinājušies izplatīt savus
maldus? Tikai peļņas nolūkos, lai Dieva žēlastību pārvērstu par vienkāršu preci."
45