Globālā Vienprātība

Globālā Vienprātība
Nodaļa 16 - Meklējot brīvību jaunā pasaulē
Lai gan baznīca Anglijā atmeta Romas autoritāti un ticību, tā savā pielūgsmē ieviesa
daudzas tās ceremonijas. Valdīja uzskats, ka tas, ko Bībele neaizliedz, pats par sevi nav
ļauns. Šo ceremoniju ievērošanai bija tendence sašaurināt plaisu starp reformēto baznīcu
un Romu, un daži cilvēki uzskatīja, ka, to darot, viņi palīdzēs katoļiem pieņemt protestantu
ticību.
Citi nepiekrita, šajās tradīcijās saskatot verdzības simbolus, no kuras viņi bija
atbrīvojušies. Viņi uzskatīja, ka Dievs Savā Vārdā bija iedibinājis kārtību, kas nosaka Viņa
pielūgsmi, un ka šiem ļaudīm nav tiesību tai ko pielikt vai atņemt. Roma sāka, pieprasot
to, ko Dievs nebija aizliedzis, un beidza, aizliedzot to, ko Viņš bija skaidri prasījis.
Daudzi angļu baznīcas ieradumos saskatīja acīmredzamu elkdievību un tāpēc nevarēja
piedalīties tās dievkalpojumos. Bet baznīca, laicīgo autoritāšu atbalstīta, nepieļāva nekādu
atšķelšanos. Neatļauta pulcēšanās, lai pielūgtu Dievu, bija aizliegta, un par to draudēja
cietums, izsūtīšana trimdā vai nāve.
Puritāņi tika dzenāti, vajāti un apcietināti, un viņi neredzēja neko, kas solītu nākotnē
labākus laikus. Daži, mēģinot doties uz Holandi pēc patvēruma, tika nodoti savu
ienaidnieku rokās. Beidzot viņu neatlaidība uzvarēja, un viņi atrada patvērumu
draudzīgajos Holandes krastos.
Šie cilvēki bija pametuši savas mājas un darbu. Viņi bija svešinieki svešā zemē, spiesti
ķerties pie sev svešām nodarbēm, lai nopelnītu iztiku. Bet viņi neizniekoja laiku
laiskojoties un sūdzoties. Viņi pateicās Dievam par svētībām, kas viņiem bija, un bija
priecīgi, ka var kalpot Viņam bez bailēm.
Dievs valda pār notikumiem
Kad šķita, ka Dieva roka norāda viņiem pāri jūrai uz zemi, kur viņi paši sev varētu
izveidot valsti un atstāt saviem bērniem mantojumā reliģisko brīvību, viņi devās ceļā, pa
kuru viņus vadīja Dievs. Vajāšanas un trimda pavēra ceļu uz brīvību.
Kad viņiem pirmo reizi bija jānodalās no Anglijas baznīcas, puritāņi noslēdza derību
kā brīvi Kunga ļaudis, „lai staigātu kopā pa visiem Viņa ceļiem, kas tiem jau ir darīti zināmi
un kas vēl tiks atklāti.” Šis bija svarīgs protestantisma princips. Ar šādu nodomu imigranti
atstāja Holandi, lai meklētu mājas jaunajā pasaulē. Viņu mācītājs Džons Robinsons savā
atvadu runā trimdiniekiem teica:
„Es pavēlu jums Dieva un Viņa svēto eņģeļu priekšā sekot man tikai tik tālu, cik es
sekoju Kristum. Ja Dievam vajag jums kaut ko atklāt ar kāda cita Sava instrumenta
palīdzību, esiet tikpat gatavi to pieņemt, cik jūs bijāt tad, kad bija jāsaņem kāda patiesība
172