Globālā Vienprātība

Globālā Vienprātība
vectēvs visu garo nakti cīnījās, sātans viņam pastāvīgi uzmācās un lūkoja uzspiest grēka
apziņu tik lielu, ka tā atņemtu viņam katru drošību un katru pieturu pie Dieva. Jēkabu
iedzina gandrīz izmisumā; bet viņš zināja, ka bez debess palīga tam jāiet bojā. Vinš savu
lielo grēku tomēr bija nožēlojis no visas sirds un atsaucās vienīgi uz Dieva žēlastību. Vinš
neļāvās novirzīties no savu nodoma, bet turēja eņģeli cieti un cīnīdamies lūdza un piesauca
Dievu, kamēr nsvarēja. {LC 321.2}
Kā sātans Ēsavu bija pamudinājis celties un iet pret Jēkabu, tāpat viņš uzkūdīs arī
bezdievīgos, lai tie bēdu laikā nomaitātu Dieva tautu. Un tāpat kā viņš Jēkabu bija
apsūdzējis, tā viņš apsūdzējis arī Dieva tautu. Viņš skaita pasauli par saviem
pavalstniekiem; bet mazais pulciņš, kas tur Dieva baušļus, pretojas viņa virsvaldībai. Kad
viņš t. i. sātans to varētu iznīcināt zemes virsū, viņa uzvara būtu pilnīga. Viņš redz ka svētie
Dieva eņģeļi tos apsarga un spriež no tam, ka viņu grēki ir piedoti; bet viņš nezin, ka par
viņu grēkiem ikkatru atsevišķi tiek spriests debesīs.Viņš skaidri atmin visus grēkus, uz
kuriem tas pavedinājis, un ceļ tos pārspīlētus Dievam priekšā; viņš prasa lai Dieva tautu
tāpat ka viņu Dievs izslēdz no savas žēlastības. Viņš saka, ka Dievs nav taisns bijis tai
grēkus piedodams, turpretī viņu un viņa eņģeļus iznīcinot. Viņš prasa Dieva tautu sev par
laupījumu, lai to iznīcinātu. {LC 322.1}
Dievs sātanam atļauj uz visbriesmīgāko kārdināt savu tautu, kad viņš ceļ Dievam viņas
grēkus priekšā. Viņas palaušanās uz Dievu, viņas ticība un izšķiršanās uz vienu vai otru
pusi tiek uz visstingrāko pārbaudīti. {LC 322.2}
Ieraugot pagātni zūd viņai cerība; jo visā savā dzīvē viņa var maz laba ieraudzīt. Viņa
apzinās savu vājību, savu pilnīgu necienību. Sātans cenšas iebaidīt viņu ar tām domām, ka
viņas grēki tik lieli, ka nekad nevar tikt nomazgāti. Viņš grib ar to iznīcināt viņus cerību
un ticību, kā tā beidzot padodas viņa kārdināšanām un lauž savu uzticību Dievam. {LC
322.3}
Kaut gan Dieva tauta būs ielenkta no ienaidniekiem, kuri gaida viņas bojā iešanu,
bailes, kuras viņa cieš, nebūs bailes no vajāšanas patiesības dēļ, par kuru tā stāv; viņa bīstas,
ka būs piemirsusi kādu grēku nenožēlotu, un ka kādas nebūt savas vainās dēļ nebūs
piedzīvojusi pie sevis Pestītāja vārdu piepildīšanos, kur viņš saka,ka viņš gribot to pasargāt
«no kārdināšanas, kas nāks pār visu pasauli.»1 Kad viņa būtu droša, ka viņas grēki var tikt
piedoti, viņa neļautos atbaidīties no mokām un nāves; bet viņai ir jāpierādās par necienīgu
un jāzaudē dzīvību savas rakstura vājības dēļ, lai tā apsmietu Dieva svēto vārdu. {LC
322.4}
Visur Dieva ļaudis dzird nodevību un redz rosīgu gatavošanos uz sacelšanos; un viņos
mostas stipra vēlēšanās, nopietnas dvēseles ilgas, kaut tak reiz atkrišanai tiktu darīts gals
un kaut tak reiz bezdievīgo ļaunums būtu sasniedzis savu pilnību un izbeigtos. Bet kamēr
viņi pie Dieva griežas, lai tas apturētu ļauno sazvērestību, viņi pārmet arī sev pašiem, ka
374