Globālā Vienprātība

Globālā Vienprātība
Paradušam pie rosīgas dzīves un asām cīņām viņam bija grūti bez tāda darba. Tajā vientuļā
laikā viņam acu priekšā tēlojās baznīcas stāvoklis un viņš izmisis sauca: «Ak, viņā
beidzamā dienā, tā Kunga dusmu dienā, nebūs neviena cilvēka, kas varētu stāvēt kā mūris
un aizsargāt Israēlu!» Atkal viņš vērsa savas domas pats uz sevi un bijās, ka viņu varētu
apvainot par bailību, tāpēc ka viņš atstājis cīņu. Tad viņš vēl pārmeta sev bezrūpību un
pašapmierināšanos un tomēr viņš katru dienu padarīja vairāk, nekā viens vīrs, kā šķita, būtu
spējis padarīt. Viņa spalva nekad nestāvēja dīkā. Kamēr viņa ienaidnieki sev glaimoja, ka
viņš esot apklusināts, viņš strādāja, un caur taustāmiem piemēriem tie bieži to dabūja sajust
un bieži izbrīnījās un apmulsa. Veseli pulki rakstu, kas izplūda iz viņa {LC 169.4}
spalvas, pārstaigāja visu Vācīju. Viņš darīja priekš savas tautas arī ļoti svarīgu
pakalpojumu, pārtulkodams jauno derību vācu valodā. No savas klinšainās Patmosa salas
gandrīz gadu viņš sludināja evaņģēliju, un sita pie kauna staba sava laika grēkus un
maldus. {LC 170.1}
Bet Dievs neizsauca tamdēļ savu kalpu iz mutuļojošās dzīves straumes, lai paglābtu
viņu no viņa ienaidnieku dusmām, «arī ne tamdēļ, lai viņam uz kādu laiku sagādātu mieru
priekš svarīgiem darbiem. Bija jāpanāk kaut kas jaukāks un labāks. Savā klinšu vientulībā
Luters bija tālu no pasaules palīdzētājiem un viņu slavēšanas. Tādējādi viņš bija pasargāts
no lepnuma un pašpaļaušanās, kas tik bieži seko sekmēm. Caur ciešanām un pazemošanos
viņš tika sagatavots atkal kāpt tajos reibstošos augstumos, uz kuriem viņš tik piepeši bija
pacelts ticis. {LC 170.2}
Kad cilvēki priecājas par brīvību, kuru patiesība viņiem nes, tad viņi grib godāt tos,
kurus Dievs izraudzījies par maldu un māņticības važu pārcirtējiem. Sātans mēģina cilvēku
domas un tieksmes novirzīt no Dieva un vadīt tās uz cilvēkiem. Viņš liek godāt tikai ieroci,
bet roku, kas visu vada, liek atstāt bez ievērības. Reliģijas vadoņi, kuri tādā kārtā tiek godāti
un slavēti, pārāk bieži aizmirst, ka ir atkarīgi no Dieva un sāk paļauties paši uz sevi. Tāpēc
viņi mēģina savaldīt tautas prātu un sirdsapziņu, lai viņa t. i. tauta neskatās uz viņiem, bet
uz vadītāju Dievu. Reformācijas darbs bieži tiek kavēts, kad viņas vadoņi piekāpjas pret šo
garu. Dievs gribēja pasargat reformāciju no šīm briesmām. Viņš vēlējās, lai šim darbam
netiktu uzspiests cilvēku, bet Dieva zīmogs Cilvēku acis bija vērušās uz Luteru, kā uz
patiesības izskaidrotāju; viņu paslēpa, lai visu acis būtu vērstas uz visas patiesības
pirmsākumu. {LC 170.3}
96