Globālā Vienprātība

Globālā Vienprātība
vairums ziņkārīgu ļaužu. No visām kristīgām zemēm bija liecinieki pirmā lielā upura garām
cīņām par sirdsapziņas brīvību. {LC 97.3}
Kad Husam noprasīja beidzamo vārdu, viņš liedzās atteikties no agrāk sacītā un vērsis
caururbjošu skatu uz muižniekiem, kuru ieķīlātais vārds ar tādu bezkaunību bija ticis lauzts,
paskaidroja, ka viņš uz koncilu nācis no brīva prāta, paļaudamies uz «tagadējā ķeizara
apsardzību». Tumšs sārtums pārklāja Zigismunda vaigu, kad uz viņa pavērsās visas
sapulces skati. {LC 97.4}
Pasludināja nāves spriedumu un briesmīgā ceremonija iesākās. Priesteri apģērba savam
cietumniekam priestera drēbes, tās ņemdams viņš sacīja: «Kad mūsu Kungam Jēzum
Kristum lika iet pazemošanas ceļu, viņam apvilka baltu mēteli.» Kad Husu atkal uzaicināja
atteikties no savām mācībām, viņš griezās pie tautas ar vārdiem: «Kā lai uzdrīkstos pacelt
acis uz debesīm? Kā lai es skatos uz tiem ļaudīm kuriem esmu sludinājis tīro evaņģēliju?
Nē, man viņu izglābšana dārgāka par iznīcīgo nāvei nolemto miesu.» Tad viņam noņēma
vienu apģērba gabalu pēc otra, un šo ceremoniju izdarīdami katrs bīskaps pēc kārtas izteica
savu lāstu. Beidzot viņam uzlika kroni galvā, uz kura bija zīmēti nejauki velni un rakstīti
vārdi: «Virsķeceris.» Bet Huss sacīja: «Mans Kungs Jēzus Kristus manis dēļ nesa ērkšķu
kroni; kāpēc lai es nenestu viņa vārda dēļ šo vieglo, kaut arī apkaunojošo kroni? Es gribu
to darīt un labprāt gribu.» {LC 98.1}
Kad Huss tā bija ar kaunu apģērbts, prelāti viņa dvēseli novēlēja sātanam. Huss pacēla
savas rokas pret debesīm un izsaucās: «Tavās rokās, Jēzus Kristus, es atdodu savu caur tevi
atpestīto dvēseli.» {LC 98.2}
Tagad viņu atdeva pasaules varām, lai vestu uz soda vietu. Liels ļaužu pūlis viņam
sekoja — simtiem vīru ar ieročiem, priesteri un bīskapi savās dārgās drēbēs un Konstances
iedzīvotāji. Kad viņu piesēja pie staba, un viss bija gatavs, ka tikai uguni pielaist, viņam
vēlreiz atgādināja atsacīties no maldiem un glābt dzīvību. «No kādiem maldiem lai es
atsakos,» sacīja Huss, «kad es nekādus neapzinos? Es piesaucu Dievu par liecinieku, ka
visam, ko es esmu rakstījis vai sprediķojis, bija nolūks glābt dvēseles no grēka un
pazušanas; tāpēc es esmu gatavs priecīgi ar savām asinīm apzieģelēt patiesību, kuru esmu
sludinājis savos rakstos un sprediķos.» {LC 98.3}
Kad liesmas jau šāvās uz augšu, viņš sāka dziedāt: «Jēzus, Dāvida dēls, apžēlojies par
mani!» Un viņš turpināja tā, līdz balss apklusa uz mūžu. {LC 98.4}
Pat viņa ienaidnieki bija pārsteigti no viņa varonīgās izturēšanās.Viens pāvesta
rakstnieks, aprakstīdams Husa {LC 98.5}
un Jeronīma mocekļu nāvi, saka: «Abi panesa nāvi ar izturīgu drosmi, steigdamies uz
sārtu it kā uz kāzu mielastu, neizlaizdami neviena sāpju vaida. Kad liesmas pacēlās uz
57