Globālā Vienprātība

Globālā Vienprātība
dižciltīgi senči. Viņš bija galma bruņinieks ar izsmalcinātu izturēšanās veidu un
nevainojamu morāli, cilvēks, kas daudz laika ziedoja studijām. "Viņš bija," saka kāds
rakstnieks, "dedzīgs pāvestīgo noteikumu ievērotājs un pastāvīgi sekoja baznīcas misēm
un svētrunām, (..) un visus citus savus daudzos tikumus kronēja ar sevišķu riebumu pret
luterānismu." (216) Bet līdzīgi daudziem citiem, kas dievišķā aizgādībā tika vadīti pie
Bībeles, viņš pārsteigts tur atrada "nevis Romas doktrīnas, bet gan Lutera mācības". (5)
Kopš tā laika viņš pilnīgi nodevās Evaņģēlija lietai.
"Visizglītotākais no Francijas augstmaņiem", ārkārtīgi apdāvināts un daiļrunīgs,
neiebiedējami drosmīgs, varonīgs un dedzīgs, ar lielu iespaidu galmā, jo bija karaļa mīlulis,
tieši šo iemeslu dēļ daudzi domāja, ka viņam lemts kļūt par savas dzimtās zemes
reformatoru. Beza sacīja: "Berkvīns būtu varējis kļūt par otru Luteru, ja viņš Francī I būtu
atradis otru kūrfirstu." Bet pāvesta piekritēji kliedza: "Viņš ir sliktāks par Luteru." Romas
atbalstītājiem Francijā viņš tiešām bija bīstamāks. Tie viņu ielika cietumā kā ķeceri, bet
karalis to atbrīvoja. Cīņa turpinājās vairākus gadus, svārstoties starp Romu un reformāciju,
kur Francis pārmaiņus gan pacieta, gan atkal ierobežoja mūku nikno dedzību. Pāvestīgās
varas pārstāvji Berkvīnu trīs reizes apcietināja, bet, apbrīnojot viņa ģenialitāti un rakstura
cildenumu, monarhs to tūlīt atbrīvoja, atsakoties viņu upurēt hierarhijas ļaunprātībai.
Berkvīnu atkārtoti brīdināja par viņam draudošajām briesmām Francijā un pamudināja
sekot to pēdās, kuri sev drošību bija atraduši labprātīgā trimdā. Biklais un nepastāvīgais
Erasms, kuram, neskatoties uz viņa spīdošajām zināšanām, tomēr nebija tā morālā lieluma,
kas patiesību vērtē augstāk par dzīvību un godu, Berkvīnam rakstīja: "Lūdz, lai tevi nosūta
par vēstnesi uz kādu svešu zemi, vai arī dodies uz Vāciju un ceļo tur. Tu pazīsti Bīdu un
viņam līdzīgos – tas ir tūkstošgalvains nezvērs, kas uz visām pusēm izspļauj indi. Tev ir
leģions ienaidnieku. Pat ja tava lieta būtu labāka kā Jēzum Kristum, tad tomēr viņi tev
neļaus dzīvot, līdz nožēlojamā kārtā nebūs iznīcinājuši. Nepaļaujies pārmērīgi uz karaļa
aizsardzību. Nekādā gadījumā nekompromitē mani teoloģijas fakultātē." (5)
Bet, briesmām vairojoties, Berkvīna dedzība vienīgi pieauga spēkā. Būdams tālu no tā,
lai pieņemtu Erasma pasaulīgi gudro un savtīgo padomu, viņš izšķīrās par vēl
drosmīgākiem pasākumiem. (217) Viņš vēlējās patiesību ne tikai aizstāvēt, bet arī uzbrukt
maldiem. Romas piekritēju uzturēto apsūdzību ķecerībā Berkvīns vērsa atpakaļ pret viņiem
pašiem. Visaktīvākie un niknākie viņa pretinieki bija augsti mācīti doktori un mūki no
Parīzes lielās universitātes teoloģijas nodaļas, kuru uzskatīja par vienu no ievērojamākajām
garīdzniecības autoritātēm tautā. Minēto doktoru rakstos Berkvīns atrada divpadsmit
punktus, kurus tas atklāti nosauca par "pretbībeliskiem un tāpēc ķecerīgiem", un ar lūgumu
izšķirt strīdu griezās pie paša karaļa.
Monarhs, kurš labprāt vēlējās noskatīties uz šo pretējo spēku cīnītāju drosmi un
atjautību, priecīgs par izdevību pazemot augstprātīgo mūku lepnumu, pavēlēja Romas
126