Globālā Vienprātība

Globālā Vienprātība
pasaulē reformācijas dienās, kad, atmaskojot tās netaisnību, cēlās Dieva vīri, pakļaujot
briesmām savu dzīvību. Tai piemīt tas pats ļaunums un augstprātīgā pašpaļāvība, kas lika
tik valdonīgi izturēties pret ķēniņiem un prinčiem, pieprasot sev no Dieva izņēmuma
tiesības. Tagad tās gars nav mazāk cietsirdīgs un despotisks kā tad, kad tā apspieda cilvēku
brīvību un nokāva Visaugstākā svētos.
Pāvestība ir tieši tāda, kā par to ziņots pravietojumā, – tā ir vēlāko laiku atkrišana.
Inscenēt raksturu, kas vislabāk atbilst tās mērķiem,– veido daļu no tā politikas, bet zem
hameleona mainīgās ārienes arvien vēl slēpjas nemainīgā čūskas inde. Tā apliecina, ka
"uzticība nav jāievēro attiecībās ar ķeceriem vai personām, kuras tur aizdomās par
ķecerību". (3) Vai šī vara, kuras vēsture tūkstoš gadus rakstīta ar svēto asinīm, tagad būtu
jāatzīst par Kristus draudzes daļu?
Ne jau bez pamata protestantiskajās zemēs ir radies apgalvojums, ka katolicisms vairs
tik ļoti neatšķiras no protestantisma kā agrākajos laikos. Izmaiņas tiešām ir notikušas, bet
ne jau nu pāvestībā. Katolicisms tagad daudzējādā ziņā līdzinās mūsdienu protestantismam
tāpēc, ka kopš reformatoru dienām tieši protestantisms ir ļoti deģenerējies.
Meklējot pasaules labvēlību, protestantu baznīcām acis ir aptumšojusi aplama cilvēku
mīlestība. Tās nespēj saskatīt, kāpēc būtu netaisni par visu ļauno domāt labi, tādēļ beidzot
tām neizbēgami liksies, ka viss labais ir ļauns. (572) Tās vairs nestāv par svētiem vienreiz
doto ticību, bet tā vietā atvainojas Romai par savu nelabvēlīgo vērtējumu un lūdz piedošanu
par it kā aklo dedzību.
Ievērojama ļaužu šķira, pat tie, kas pret katolicismu nav labvēlīgi noskaņoti, maz nojauš
briesmas, kas draud no tā varas un iespaida. Daudzi uzskata, ka viduslaikos katolicisma
dogmu, māņticības un vardarbības izplatīšanos veicināja tad valdošā intelektuālā un morālā
tumsa un ka jauno laiku plašākā izglītība, vispārējā zinātnes attīstība un pieaugošā brīvība
reliģijas lietās neiecietības un tirānijas atdzimšanu padara neiespējamu. Pat domas, ka kaut
kas tamlīdzīgs vēl varētu pastāvēt šajā apgaismības laikmetā, šodien tiek izsmietas. Ir
taisnība, ka mūsu paaudzi apņem liela intelektuāla, morāla un reliģiska gaisma. No Dieva
svētā Vārda atvērtajām lappusēm Debesu gaisma ir izlējusies pār visu pasauli. Bet
vajadzētu atcerēties, ka, jo lielāka ir piešķirtā gaisma, jo dziļāka būs tumsa, kas apņems
cilvēkus, kuri to atmetīs.
Ar lūgšanām pavadīta Bībeles pētīšana protestantiem atklātu pāvestības īsto raksturu,
izraisītu pret to riebumu un ierosinātu no tās izvairīties, bet daudzi savā iedomībā ir par
gudriem, lai izjustu vajadzību meklēt Dievu, kurš tos varētu vadīt patiesībā. Lepojoties ar
savu izglītību, viņi tomēr nepazīst ne Rakstus, ne Dieva spēku. Bet tādēļ, ka sirdsapziņas
nomierināšanai kaut kas ir nepieciešams, tie meklē garīgu un tik dziļi neskarošu reliģiju.
Pašu Dievu tie labprāt aizmirstu, bet tikai tādā veidā, lai liktos, it kā Viņu tomēr atceras un
piemin. Pāvestība ir labi piemērota visu šo cilvēcisko vajadzību apmierināšanai. Tā ir labi
344