Globālā Vienprātība

Globālā Vienprātība
Nodaļa 40 - Liela Atbrīvošana
Kad cilvēcīgu likumu sargāšana tiek tiem atņemta, kas godā un tura Dieva baušļus, tad
dažādās zemēs radīsies kustība, kas gribēs viņus samaitāt. Kad tuvojas pavēlē noteiktais
laiks, saceļas tauta, lai iznīcinātu ienīsto sektu. Viņi nolemj vienā naktī dot izšķirošu
triecienu, kas uzreizi apklusinās smādēšanu un domu starpības. {LC 339.1}
Dieva tauta— daži cietums, daži paslēptuvēs, mežos un kalnos slēpušies, vēl vienmēr
stāv Dieva sargāšanā, kamēr visur apbruņoti bari sagatavojas uz iznīcināšanas darbu.
Tagad, visulielākā briesmu stundā, Israēla Dievs stāsies pie savu izredzēto glābšanas. Tas
Kungs sacīja: «Tad pie jums dziedās kā svētku naktī, un jūsu sirdis priecāsies itkā tiem,
kas ar stabulēm nāk uz tā Kunga kalnu, uz Israēla akmeņa kalnu. Un tas Kungs liks dzirdēt
savas balss godību un liks redzēt savu izstiepto elkoni ar baigām dusmām un ar rijošu uguns
liesmu, ar zibeni un ar plūdiem un krusu.»1 {LC 339.2}
Bezdievīgu cilvēku pulki ir gatavi ar gavilēm, izsmieklu un lāstiem mesties uz sava
laupījuma— bet redzi, liela tumsība, vēl melnāka kā melna nakts, krīt uz zemi. Tiek izklāta
varavīksne, kas staro Dieva troņa godībā, no viena debess gala līdz otram un, liekas, ieslēdz
visus lūdzēju barus. Dusmīgie ļaužu pūļi tiek piepeši apturēti. Viņu izsmieklu izsaucieni
apklust. Viņu slepkavīgo dusmu priekšmeti ir aizmirsti. Ar briesmīgām nojautām vlņl
skatās uz Dieva derības simbolu un gribētu labprāt paslēpties no viņa uzvarošā spožuma.
Dieva tauta sadzird gaišu, melodisku balsi, kura saka: «Skatāties uz augšu!» un acis uz
debesīm pacēluši viņi ierauga apsolīšanas loku. Melnie, draudošie mākoņi, kuri apklāj
debesu velvi, ir izklīduši, un kā Stefans viņi skatās uz debesīm un ierauga Dieva godību un
Dieva Dēlu uz viņa troņa sēžam. Viņa dievīgā augumā tie ierauga viņa pazemošanas zīmes
un no viņu lūpam ir dzirdama lūgšana, ar kuru viņš griežas pie Tēva, svētiem eņģeļiem
dzirdot: «Tēvs, es gribu, ka, kur es esmu, arī tie ir pie manis, ko tu man esi devis.»1 Atkal
būs dzirdama mīlīga un gavilējoša balss, kura saka: «Viņi nāk! viņi nāk! svēti, vientiesīgi
un neaptraipīti viņi ir turējuši manas pacietības vārdu, viņi tagad lai staigā kopā ar
eņģeļiem;» un to bālās, trīcošās lūpas, kas ir turējušies pie savas ticības, atveras skaņās
gavilēs. {LC 339.3}
Ap pusnakti Dievs parāda savu spēku un atsvabina savu tautu. Būs redzama saule, viņa
spīdēs pilnā spožumā. Zīmes un brīnumi sekos viens pēc otra. Bezdievīgie ar bailēm un
pārsteigumu raudzīsies uz šo ainu, kamēr taisnie ar svinīgu prieku aplūkos savas
atsvabināšanas zīmes. Dabā viss liekas izmests iz sava rituma. Straumes apstājas tecēt.
Paceļas tumši, smagi mākoņi un grūžas viens pret otru. Vidū sajauktās, sadusmotās debesīs
ir viena vieta neaprakstāma savā godībā, no kuras atskan balss līdzīgi daudzu ūdeņu balsīm:
«Ir piepildīts.»2 {LC 340.1}
385