Globālā Vienprātība

Globālā Vienprātība
Tomēr lielajā adventes kustībā ļaudis bija vadījis Dievs, šo darbu pavadīja Viņa spēks
un godība, un Kungs neļāva tam izbeigties tumsā un neziņā, lai to kā viltotu un fanātisku
uzbudinājumu vēlāk apkrautu ar pārmetumiem. Viņš neatstāja savu Vārdu, pakļautu
šaubām un neizpratnei. Kaut arī daudzi savus agrākos pravietisko laiku aprēķinus atmeta
un noliedza uz tiem pamatotās kustības pareizību, tad tomēr bija ļaudis, kas nevēlējās
atteikties no pārliecības un piedzīvojumiem, ko atbalstīja Raksti un Dieva Gara liecība.
(411) Viņi ticēja, ka pravietojumu izskaidrošanā ir lietojuši veselīgus pamatprincipus un
ka tiem pienākas stipri turēties pie iegūtajām patiesības atziņām, turpinot pētīt Bībeli un
ejot tālāk pa to pašu ceļu. Ar nopietnām lūgšanām viņi pārbaudīja savu nostāju un, lai
atrastu kļūdu, vēl vairāk iedziļinājās Rakstos. Nespēdami saskatīt neko nepareizu
pravietisko periodu aprēķinos, viņi tika rosināti vairāk uzmanības pievērst tieši "svētās
vietas" nozīmei.
Pētījumu rezultātā viņi atklāja, ka Rakstos nav nekādu pierādījumu, kas atbalstītu
vispārpieņemto uzskatu, ka svētā vieta ir Zeme, bet Bībelē tomēr atradās bezgala daudz
paskaidrojumu par svētnīcu, tās būtību, novietojumu un tur notiekošo kalpošanu; svēto vīru
uzrakstītās liecības bija tik skaidras un izsmeļošas, ka šajā jautājumā vairs nepalika nekāda
iemesla šaubām. Pāvils Vēstulē ebrejiem saka: "Bija jau gan arī pirmajai derībai
dievkalpojumu noteikumi un laicīga svētnīca. Jo telts tika uzcelta - priekšējā, kurā bija
svečturis un galds un skatāmās maizes; šī tiek saukta par svēto vietu. Bet aiz otra priekškara
telts, kas tiek saukta par vissvētāko, kam zelta kvēpināmais altāris un visapkārt ar zeltu
pārvilkts derības šķirsts, kurā bija zelta trauks ar mannu un zaļojošais Ārona zizlis, un
derības plāksnes; pāri pār to godības ķerubi, kas apēnoja salīdzināšanas vāku." (Ebr. 9:1-
5)
Svētnīca, par ko runā Pāvils, bija saiešanas telts, kuru savā laikā saskaņā ar Dieva pavēli
kā laicīgu mājvietu Visaugstākajam uzcēla Mozus. "Un tiem būs Man taisīt svētnīcu, kurā
Es varētu mājot viņu vidū" (2. Moz. 25:8), tā skanēja Mozum dotais norādījums, atrodoties
kalnā ar Dievu. (412) Izraēlieši gāja pa tuksnesi, un telts bija tā iekārtota, ka to varēja
pārcelt no vienas vietas uz otru, tomēr tā bija ļoti krāšņa celtne. Sienas veidoja stateniski
stāvoši, bagātīgi ar zeltu pārklāti dēļi, kas bija ielaisti sudraba pamatnes dobumos, bet jumts
darināts no paklājiem un segām, ārpusē no ādām, bet iekšpusē no smalka linu audekla ar
iestrādātiem krāšņiem ķerubiem. Bez ārējā pagalma, kurā atradās dedzināmo upuru altāris,
pati telts sastāvēja no divām daļām, kuras sauca par svēto un vissvētāko vietu, ko vienu no
otras šķīra grezns priekškars, līdzīgs priekškars noslēdza ieeju arī pirmajā nodalījumā.
Svētajā vietā pret dienvidiem atradās lukturis ar septiņiem eļļas lukturīšiem, kas dienu
un nakti apgaismoja šo nodalījumu, pret ziemeļiem bija galds ar priekšā liekamām maizēm,
un pie priekškara, kas šķīra svēto vietu no vissvētākās, atradās zelta kvēpināmais altāris,
no kura ik dienas uz augšu pretī Dievam pacēlās smaržu mākonis kopā ar Izraēla lūgšanām.
253