Globālā Vienprātība

Globālā Vienprātība
atgriezās, un, pateicoties viņu pūlēm, beidzot Ženēvā uzvaru guva protestantiskais
dievkalpošanas veids.
Pilsēta jau bija deklarējusi savu nostāšanos reformācijas pusē, kad pēc daudz un
dažādiem ceļojumiem un likstām pa tās vārtiem ienāca Kalvins. Atgriežoties no pēdējā
dzimtās vietas apmeklējuma, viņš atradās ceļā uz Bāzeli. Bet, tā kā taisno ceļu bija
ieņēmušas Kārļa V armijas, viņš bija spiests iet apkārt caur Ženēvu.
Šajā apmeklējumā Fārels saskatīja Dieva vadību. Lai gan Ženēva bija pieņēmusi
reformēto ticību, tomēr tur vēl daudz ko vajadzēja paveikt. Cilvēki tiek atgriezti pie Dieva
ne kā draudzes, bet kā atsevišķas personas, tādēļ atdzimšanas darbam jānotiek sirdī un
sirdsapziņā, Svētā Gara spēkā, bet ne ar koncilu lēmumiem. Lai gan Ženēvas iedzīvotāji
bija nokratījuši Romas varu, tomēr viņi ne visai labprāt atteicās no netikumiem, kas zēla
un plauka tās valdīšanas laikā. Ieviest Evaņģēlija skaidros pamatlikumus un pilnībā
sagatavot ļaudis tās vietas ieņemšanai, kurā tos it kā aicināja Dieva aizgādība, tiešām nebija
viegls darbs.
Fārels bija pārliecināts, ka viņš Kalvinā ir atradis cilvēku, kas tam pievienosies šajā
darbā. Dieva Vārdā viņš svinīgi un nopietni lūdza jauno evaņģēlistu palikt tur un strādāt.
Kalvins ļoti izbijās. Būdams bikls un miermīlīgs, viņš vairījās no saskares ar drosmīgo,
neatkarīgo un pat varmācīgo ženēviešu garu. Vājā veselība līdz ar ieradumu nodoties
studijām spieda viņu meklēt vientulību. Domādams, ka reformas lietai vislabāk var kalpot
ar savu spalvu, viņš vēlējās atrast klusu, mierīgu vietu studijām, lai no turienes ar preses
starpniecību pamācītu un celtu draudzes. (234) Bet Fārela svinīgais norādījums tomēr šķita
kā aicinājums no Debesīm, un tas neuzdrošinājās pretoties. Kā pats vēlāk izteicās, viņam
šķitis "it kā Dieva roka no Augšienes to būtu satvērusi un nenovēršami nolikusi šajā vietā,
kuru viņš tik nepacietīgi vēlējās atstāt". (17)
Tajā laikā protestantu lietai draudēja lielas briesmas. Pār Ženēvu dārdēja pāvesta lāsti,
un to iznīcināt kāroja spēcīgas tautas. Kā lai šī mazā pilsēta pretojas varenajai hierarhijai,
kas tik bieži bija piespiedusi pakļauties gan karaļus, gan imperatorus? Kā lai tā pastāv pret
pasaules lielo iekarotāju armijām?
Visā kristīgajā pasaulē protestantismu apdraudēja briesmīgi ienaidnieki. Pēc
reformācijas pirmajām uzvarām Roma no jauna sakopoja spēkus, cerot tomēr kādreiz
panākt tās iznīcināšanu. Šajā laikā nodibināja Jezuītu ordeni, visnežēlīgāko, nekaunīgāko
un varenāko no visiem pāvestības aizstāvjiem. Šķirti no jebkādām pasaulīgām saistībām
un cilvēcīgām interesēm, miruši dabīgajām labvēlības jūtām, pilnīgi apklusinājuši saprātu
un sirdsapziņu, viņi neatzina nekādu valdību, nekādas saites, izņemot sava ordeņa likumus,
nekādu pienākumu, izņemot pienākumu paplašināt savas biedrības varu. (Skat. Pielikumā.)
Kristus Evaņģēlijs savus sekotājus bija darījis spējīgus pastāvēt briesmās un panest
ciešanas, kā arī, nebaidoties no aukstuma, izsalkuma, smaga darba un trūkuma, turēt augsti
137