Globālā Vienprātība

Globālā Vienprātība
visa pasaule viņu godā. Tā šie prasījumi, kurus Jēzum tuksnesī priekšā cēla, tika atkārtoti
no Romas baznīcas, un daudzi ir gatavi paklausīt, gatavi pielūgt sātanu. Turpretim tie, kas
bīstas un godā Dievu, stājas pretī šai mācībai, tāpat kā Kristus bija viltīgā ienaidnieka
vilināšanām pretī stājies «Tev būs pielūgt Dievu savu Kungu un viņam vien kalpot.»1
Dievs savos vārdos nav ne mazāko aizrādījumu devis, ka viņš būtu kādu cilvēku izraudzījis
par draudzes galvu. Mācība par pāvesta virsvaldību runā svētiem rakstiem taisni pretī.
Pāvestam nav nekāda vara pār Kristus draudzi, kā vienīgi tā, kuru viņš pats sev nepatiesi
piesavinājis. {LC 50.3}
Romieši vēl vienmēr sauc protestantus par ķeceriem un apvaino tos, ka tie patvarīgi
atraisījušies no pareizās baznīcas. Bet šis apsūdzības būtu drīzāk attiecināmas uz viņiem
pašiem. Viņi ir tie, kas nometa Kristus karogu un novērsās no ticības «kas vienreiz svētiem
dota.»2 {LC 53.1}
Sātans labi paredzēja, ka ar svēto rakstu palīdzību cilvēkiem būs iespējams ieraudzīt
savus grēkus un maldus un tiem būs iespējams arī viņa varai pretī stāties. Pie katra
uzbrukuma Kristus viņam turēja pretī mūžīgās patiesības vairogu un sacīja: «Stāv rakstīts».
Pret ikvienu ienaidnieka ļaunu domu bij viņam Dieva vārda gudrība un spēks. Sātanam, lai
uzturētu savu varu pār cilvēkiem un lai stiprinātu varas laupītāja pāvesta autoritāti, bij tauta
jātura svētu rakstu nezināšanā. Bībele paceltu Dievu un novestu mirstīgos cilvēkus viņu
īstā stāvoklī; tāpēc svētie raksti bij jātur noslēpumā un visādi jāapspiež. Šādu loģiku
pieņēma Romas baznīca. Gadu simteņiem ilgi bībeles izplatīšana bij aizliegta. Tautai bij
aizliegts viņu lasīt un mājās turēt, kamēr priesteri un prelāti, būdami bez kādiem
morāliskiem pamatiem, izlika Dieva vārdu mācības tā, kā to prasīja viņu un pasaules
gudrība. Tādā kārtā pāvests tapa vispārīgi atzīts par Dieva valstības turētāju zemes virsū,
kura autoritātei padota baznīca un valsts. {LC 53.2}
Tā ka nu vienīgi drošais līdzeklis, kurš varētu atklāt maldības, bij nobīdīts pie malas,
sātans varēja rīkoties pēc savas iegribas. Pravietojums skanēja, ka pāvesta vara
«uzdrošināsies pārgrozīt laikus un bauslību.»3 Sātans nestāvēja dīkā, bet darīja savu darbu.
Lai atgrieztiem pagāniem būtu kautkas ko pielūgt elku vietā, un tas veicinātu kristīgās
ticības izplatīšanos, dievkalpošanās pakāpeniski ieveda bilžu un relikviju pielūgšanu.
Vispārīga baznīcas sapulce izdeva dekrētu, kas beidzot šo elku dievu pielūgšanu saveda
vienā veselā sistēmā. Lai pabeigtu Dieva zaimošanas darbu, Roma uzdrošinājās izlaist otro
bausli, kurš aizliedz elku dievību, un, lai piepaturētu desmit, sadalīja desmito bausli divās
daļās. {LC 53.3}
Saticība starp baznīcu un pagānismu vēl vairāk sagatavoja ceļu debess autoritātes
nicināšanai. Sātans pielika savu roku arī pie ceturtā baušļa un mēģināja veco sabatu, to
dienu, kuru Dievs iesvētījis, nostumt pie malas un tās vietā pacelt no pagāniem godināto
«godājamo saules dienu». Šo pārgrozījumu sākumā neizmēģināja atklāti. Pirmos gadu
21