Globālā Vienprātība

Globālā Vienprātība
rokās. Mums gan ir tiesība runāt, bet ne piespiest kaut ko varas līdzekļiem. Mums būs
sludināt vārdn, bet iznākums lai ir tāds, kāds Dievam patīk. Kad un es tomēr nenoturos, tad
mani spaidi un manas pavēles būtu tikai kaut kas ārējs, rotāšanās ar spoguļu stariem,
mērkaķu spēle, kur nav ne sirds, ne ticības, ne mīlestības. Kur tie trīs trūkst, tur darbs neder
nenieka: es nedotu par viņu i bumbiera kātiņu... Dieva vārds iespēj vairāk, nekā kad tu, un
es, un mēs visi sakausētum savus spēkus kopā. Tā tad, kam sirdī tas trīskārtējais spēks un
kas sirdi guvis, tas ir uzvarējis.» {LC 179.1}
«Es gribu sprediķot, gribu runāt, rakstīt gribu, bet piespiest ar varu es negribu nevienu,
jo ticība grib būt brīvi, bez piespiešanas ieaudzēta. Ņemat piemēru no manis. Es nostājos
pret atlaīžām, pret pāvestu un visu viņa saimi, tomēr ne ar varu. Es nodarbojos tikai ar
Dieva vārdiem. sprediķoju un rakstīju, bet vairāk nekā es nedarīju. Tas tika darīts, kad es
gulēju... un daudz tika darīts, tā ka pāvestība tagad pavisam bezspēcīga kļuvusi un viņai
tikdaudz atņemts, cik vēl neviens no zemes augstajiem, pat ne ķeizars nav atņēmis. Mana
roka nekur nebija klāt, vārds visur rīkojās un izdarīja. Kad es būtu nācis ar naidu un varu,
visa Vācija būtu tikusi pārpludināta asinīm. Bet kas tad būtu? Posts pie miesas un dvēseles.
Es nekā nedarīju, es ļāvu, lai strādā Dieva vārds.» {LC 179.2}
Dienu no dienas, veselu nedēļu Luters sprediķoja izslāpušam pūlim. Dieva vārds
pārvarēja burvības pilno. fanātisko uztraukumu. Evaņģēlijs veda no māņticības tautu
atpakaļ uz patiesības cell1. Luteram nebija ne mazākās vēlēšanās satikties ar tiem
murgotājiem, kuri ar savu ticību bija sacēluši tik lielu ļaunumu. Viņš zināja, ka tie bija vīri
ar saslimušām sprieduma spējam un nesavaldītām kaislībām, kuri, lai gan apgalvoja, ka
viņiem esot gaisma no augšienes, nevarēja paciest ne mazāko pretrunu, vai pat draudzīgu
atgādināšanu un padomu. Tā kā tie iedomājās sevi par visaugstākām autoritātēm, tad viņi
prasīja no ikkatra, atzīt bez kādiem jautājumiem un ierunām viņu prasības. {LC 180.1}
Bet kad tie pieprasīja izrunāšanos ar viņu, Luters bija labprāt uz mieru ar viņiem
satikties un tik lieliski atmaskoja viņu lepno iedomību, ka šie krāpnieki visi piepeši atstāja
Vitenbergu. {LC 180.2}
Murgošanai uz kādu laiku bija miers, bet dažus gadus vēlāk viņa sākās par jaunu ar vēl
jo lielāku sparu un briesmīgākām sekām. Luters sacīja attiecībā uz šīs kustības vadītājiem:
«Svētie raksti bija priekš viņiem tikai nedzīvs burts, un visi kliedza: «Garu, garu!» Bet
patiesi, es neiešn ar viņiem tur, kur viņu gars tos ved. Lai žēlīgais Dievs mani pasargā no
tādas kristīgās baznīcas, kas sastāv tikai no svētiem. Es gribu palikt tur, kur ir vāji, zemi,
slimi, kas zin un sajūt savus grēkus, kas ilgojas un iz sirds dziļumiem sauc pēc Dieva, lai
gūtu no viņa mieru un palīdzību.» {LC 180.3}
Darbīgākais no šiem murgotājiem, Tomass Mincers, bija vīrs ar ievērojamām spējām,
kuras pareizi izlietotas varētu daudz laba veicināt; bet viņš patiesās reliģijas pirmos
pamatus nekad nebija mācījies pazīt. Viņš iedomājās, ka Dievs viņam nolicis atjaunot
109