Globālā Vienprātība

Globālā Vienprātība
ar ziņu, ka ierēdņi jau ir ceļā, lai to arestētu. Tajā pašā acumirklī pie ārējām durvīm
atskanēja skaļa klauvēšana. Nedrīkstēja zaudēt nevienu acumirkli. Daži no draugiem
aizkavēja ierēdņus pie durvīm, kamēr citi palīdzēja reformatoram nolaisties zemē pa logu,
un viņš ātri devās prom uz pilsētas nomali. Atradis pajumti kāda strādnieka, reformācijas
drauga, nelielajās lauku mājās, viņš pārģērbās lauksaimnieka drēbēs un ar kapli pār plecu
devās tālāk. (224) Tā, iedams uz dienvidiem, viņš patvērumu atkal atrada Margaritas
īpašuma robežās. (11)
Tur viņš dažus mēnešus uzkavējās, juzdamies drošs spēcīgu draugu aizsardzībā, un kā
iepriekš atkal nodevās studijām. Tomēr sirdi pildīja ilgas par Francijas evaņģelizāciju, tādēļ
viņš nespēja ilgi palikt bezdarbībā. Tiklīdz vētra bija mazliet atslābusi, tas meklēja jaunu
darba lauku Patīrā, kur atradās universitāte un kur jaunie uzskati jau bija ieguvuši zināmu
labvēlību. Visu šķiru ļaudis priecīgi klausījās Evaņģēlija vēsti. Atklāta sludināšana
nenotika, bet virs birģermeistara nama, viņa paša apmešanās vietā un reizēm visiem
pieejamā dārzā, Kalvins atvēra mūžīgās dzīvības Vārdus visiem, kas vien vēlējās tos
dzirdēt. Pēc kāda laika, klausītāju skaitam pieaugot, likās drošāk sapulcēties ārpus pilsētas.
Par sanāksmju vietu izvēlējās kādu alu dziļas un šauras aizas malā, kuras nošķirtību vēl
papildināja tur augošie koki un pārkārušās klintis. Uz turieni ļaudis devās mazās grupiņās,
atstājot pilsētu pa dažādiem ceļiem. Šajā vientuļajā vietā lasīja un izskaidroja Bībeli. Šeit
pirmo reizi Francijas protestanti noturēja Kunga svēto Vakarēdiena dievkalpojumu. No šīs
mazās draudzes uz citām vietām izsūtīja vairākus uzticīgus evaņģēlistus.
Vēlreiz Kalvins atgriezās Parīzē. Pat tad viņš vēl nespēja atmest cerību, ka franču tauta
reiz pieņems reformēto ticību. Bet gandrīz visas durvis tādam darbam bija aizslēgtas. Mācīt
Evaņģēliju nozīmēja iet taisnā ceļā uz sārtu, un tāpēc viņš beidzot nolēma doties prom uz
Vāciju. Līdzko tas bija atstājis Franciju, pār protestantiem tur izlauzās tāda vētra, kas, ja
vien viņš vēl ilgāk būtu uzkavējies, to aizrautu līdzi kopējā nāvē.
Franču reformatori, kas ilgojās redzēt savu dzimteni ejam kopsolī ar Vāciju un Šveici,
nolēma Romas māņticībai dot drosmīgu triecienu, lai tādā veidā pamodinātu visu tautu.
Tādēļ kādā naktī visā Francijā tika izlikti pret misi vērsti plakāti. (225) Šis dedzīgais, bet
tomēr neaprēķinātais solis nevis veicināja reformu, bet gan pazudināja tās aizstāvjus un arī
reformētās ticības draugus. Tas Romas piekritējiem deva ilgi kāroto ieganstu pieprasīt
pilnīgu ķeceru iznīcināšanu, apsūdzot viņus aģitācijā, kas apdraud troņa stabilitāti un tautas
mieru.
Nezināma roka – vai tā bija neapdomīga drauga vai viltīga ienaidnieka roka, to nekad
nenoskaidroja – vienu plakātu piestiprināja arī pie karaļa privātmājas durvīm. Monarha
dvēselē uzbangoja nepatika un arī bailes. Šajā rakstā tika nesaudzīgi uzbrukts gadsimtiem
ilgi un bijīgi godātai māņticībai. Ārkārtējā pārdrošība, ar kādu tagad karalim uzspieda
vienkāršos un biedējošos izteicienus, viņā pamodināja dusmas. Kādu brīdi tas pārsteigts un
131