Globālā Vienprātība

Globālā Vienprātība
No Bohēmijas gaisma izplatījās uz Vācīju, jo nemieri Prāgas augstskolā to piespieda
atsaukt simtiem savu pavalstnieku, kuri tur studēja. Daudzi no Husa bija ieguvuši pirmās
bībeles zināšanas un atgriezušies dzimtenē lika arī tur spīdēt gaismai. {LC 90.1}
Vēsts par tādu darbu Prāgā bija nonākuse līdz Romai, un drīz Husu uzaicināja ierasties
pie pāvesta. Paklausīt nozīmētu doties tīši nāvē. Bohēmijas ķēniņš un ķēniņiene,
augstskola, muižniecības locekļi un valsts ierēdni sastādīja lūgumrakstu un nosūtīja to
pāvestam, lai tas Husam atļautu palikt Prāgā un atbildēt Romai caur sūtņiem. Lūgumu
neievērojis pāvests ķērās pie Husa nopratināšanas un notiesāšanas, bet Prāgu aplika ar
lāstiem. {LC 90.2}
Tajos laikos tāds spriedums sacēla lielu uztraukumu, jo ceremonijas, kas spriedumu
pavadīja, bija taisni tādas, lai tautā iedvestu bailes, jo tauta uzskatīja pāvestu par Dieva
vietnieku zemes virsū, kuram (pāvestam) ir debess un elles atslēgas un kuram ir vara sodīt
laicīgi un mūžīgi. Ticēja, ka debess vārti aizslēgti tiem ļaudīm, kas dzīvojuši nolādētās
vietās, un kamēr pāvests nebūšot ņēmis lāstus atpakaļ, mirušie būs izslēgti no dzīvokļiem
debesu laimībā. Par šis briesmīgās nelaimes zīmi visas dievkalpošanas tika pārtrauktas,
baznīcas slēgtas. Laulības iesvētīja kapsētās. Mirušos apraka kautkur uz lauka, alās, vai
bedrēs, aprakšana svētītā zemē bija aizliegta. Ar šādiem uz iedomām iespaidu atstādamiem
līdzekļiem gribēja valdīt par cilvēku sirdsapziņu. {LC 90.3}
Prāgā sacēlās nemieri. Liela dala apvainoja Husu par visas nelaimes cēlēju un prasīja,
lai viņu izdod Romai dēļ atriebšanās. Gribēdams apklusināt vētru, reformators uz kādu
laiku apmetās savas dzimtenes ciemā. Savās vēstulēs draugiem Prāgā viņš raksta:
«Atstādams jūs es izpildīju Jēzus Kristus priekšrakstu un piemēru, lai nedotu ļaunajiem
iemeslu aiziet mūžīgā pazušanā un lai nebūtu par iemeslu labo apspiešanai un
apbēdināšanai; un arī lai bezdievīgie priesteri Dieva vārdu sludināšanu pavisam
neaizliegtu. Es neesmu bēdzis, lai noliegtu dievišķīgo patiesību — par to ar Dieva palīgu
ceru arī nomirt.» Huss nemeta darbu pie malas, bet ceļoja pa tuvējo apkārtni un sprediķoja
izsalkušam pūlim. Tādā kārtā tie aizsargu līdzekļi, pie kuriem pāvests ķērās, lai apspiestu
evaņģēliju, bija sekmējuši vēl plašāku viņa izplatīšanos. «Jo mēs nekā nespējam pret
patiesību, bet tik par patiesību.»1 {LC 91.1}
«Huss šinī laikā liekas izcīnījis sāpīgu dvēseles cīņu. Kaut gan baznīca bija gāzusies uz
viņu ar saviem smagiem lāstiem kā ar pērkoņa negaisiem, gribēdama to uzvarēt, viņš vēl
nebija atsacījies no tās autoritātes. Romas baznīca priekš viņa vēl vienmēr bija Kristus
līgava un pāvests viņa vietnieks un nama turētājs. Huss apkaroja ne pašu autoritāti un viņas
pamatus, bet tikai viņas nelietīgu lietošanu. Tas prasīja briesmīgu cīņu starp prāta
pārliecību un sirdsapziņas prasībām. Ja autoritāte ir taisna un nemaldīga, kā tas nāca, ka
viņš jutās spiests tai nepaklausīt? Paklausīt, kā pats redzēja, būtu bijis grēks; bet kāpēc
paklausība nemaldīgai baznīcai ved pie tādām sekām? Tas bija jautājums, uz kuru viņš
52