Globālā Vienprātība

Globālā Vienprātība
Un bēdu un rūpju smagumam un bailēm pievienojās vēl jo smagi pašpārmetumi; jo tas bija
viņa paša grēks, kurš bija licis briesmām nākt pār viņu. Viņa vienīgā cerība bija Dieva
žēlastība. Viņa vienīgā aizsargāšanās bija lūgšana. Un tomēr viņš no savas puses neatstāja
neko nedarītu ko varēja, lai tikai izlīdzinātu brāļam nodarīto netaisnību un izbēgtu
piedraudētām briesmām. Tāpat ir jādara arī Kristus pakaļstaigātājiem tuvojoties bēdu
laikam, tiem ir jāpieliek visas pūles, lai nostātos pareizā gaismā tautas priekšā, lai lauztu
aizspriedumu varu un lai novērstu katras briesmas, kas draud brīvībai un sirdsapziņai. {LC
320.1}
Pēc tam kad Jēkabs savu saimi bija projām aizsūtījis, lai tā neredzētu viņa bēdas, viņš
palika viens, cīnīties ar Dievu. {LC 320.2}
Viņš atzīst savus grēkus, tāpat arī lielo Dieva žēlastību, kas bijusi ar viņu un ar dziļu
pazemību piemin savu tēvu derību un apsolījumus, kurus dzirdēja naktī pie Bēteles un
svešniecībā. Ir atnācis viņa dzīves izšķirošais brīdis; viss ir likts uz kauliņiem. Tumsā un
vientulībā viņš turpina savu lūgšanu, dziļi zemodamies Dieva priekšā. Piepeši kāda roka
aizskar viņa plecus. Viņam šķiet, ka kāds ienaidnieks pēc viņa dzīvības ir nācis, un ar
visiem spēkiem un izmisumā tas cīnās ar iedomāto ienaidnieku. Dienai austot svešnieks
parāda savu pārcilvēcisko varu; viņam pieskaroties stiprais vīrs saļimst un krīt kā
bezspēcīgs raudošs lūdzējs savam paslēpumainam retiniekam uz kamiešiem. Jēkabs tagad
zin, ka tas ir derības eņģelis, tas pats, ar kuru viņš agrāk bija cīnījies. Kaut gan nespējīgs,
bez spēka, lielas sāpes ciezdams, viņš tomēr neatsakās no sava nodoma. Ilgi viņš atrodas
grūtā uņ neveiklā stāvoklī un cieta sirdspārmetums un nemieru. Tagad viņš grib dabūt
skaidrību, ka viņam ir piedots. Dievišķais viesis taisas aiziet; bet Jēkabs to turēdams lūdzas
svētību. Eņģelis saka: «Ļauj man iet, jo rīts jau aust.» Bet vectēvs izsaucas: «Es tevi
nelaidīšu, pirms tu mani nesvētīsi.» Kāda paļaušanās, kāda noteiktība, kāda izturība tiek še
parādīti! Kad tā būtu bijusi lielīga un uzpūtīga prasība, tad Jēkabs ar to būtu guvis sev
samaitāšanu; bet viņam tiek dots apsolījums kā tādam, kas atzīst savu vājību un nespēcību
un necienību un tomēr paļaujas uz patiesā Dieva žēlastību. {LC 320.4}
«Viņš cīnījās ar eņģeli un uzvarēja.»1 Savas pazemības, grēku nožēlošanas un
nodošanās dēļ, viņš maldos klīstošs mirstīgs cilvēks uzvarēja Dievu. Viņa paļāvība
balstījās uz Dieva apsolījumiem, un bezgalīgās mīlestības pārejošā sirds nevarēja nabaga
grēcinieka lūgšanu nepaklausīt. Viņa uzvaru pieminēdams un citus drošinādams un
uzmudinādams, sekot viņa piemēram,viņa vārds, kas agrāk atgādināja grēku, tagad tapa
par uzvaras atgādinātāju. Un tas notikums, ka Jēkabs bija Dievu uzvarējis, bija par
aizrādījumu tam, ka viņš, Jēkabs, cilvēkus uzvarēs. Vinš vairs nebijās sastapties ar sava
brāļa dusmām, jo tas Kungs bija viņa stiprums un drošums. {LC 321.1}
Sātans Jēkabu bija apsūdzējis Dieva eņģeļiem un prasīja sev tiesības viņu viņa grēku
dēļ nomaitāt. Viņš bija Ēsavam devis tādu prātu, celties un iet pret savu brāli; un kamēr
373