You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
<strong>Globālā</strong> <strong>Vienprātība</strong><br />
Protestanti māca, Kristus augšāmcelšanās paceļot svētdienu par kristīgu sabatu. Bet<br />
pierādījumi no svētiem rakstiem trūkst. Tādu godu šai dienai nav piešķīruši ne Kristus, ne<br />
apustuļi. Cēlons, kāpēc svētdienu uzskata par kristīgu iestādījumu, meklējams «netaisnības<br />
noslēpumā»1, kurš jau Pāvila laikā bij iesācis savu darbu. Kad un kur ir pieņēmis Kungs<br />
šo pāvestības bērnu? Vai var uzrādīt kādu pārliecinošu iemeslu, kas attaisnotu<br />
pārgrozījumu? Svētos rakstos attaisnojuma nav. {LC 55.4}<br />
Sestā gadu simtenī pāvestība bij jau ieguvuse stingrus pamatus zem kājām. Viņas varas<br />
sēdeklis tika ierīkots ķeizara pilsētā un Romas bīskaps tika izsludināts par visas baznīcas<br />
galvu. Pagānisms bij devis pāvestībai vietu; pūķis zvēram «deva savu spēku un savu goda<br />
krēslu un lielu varu.»1 un tagad sākas pāvesta varas un apspiešanas laiks, tūkstots divi simti<br />
un sešdesmit gadi, kurus Daniēls un Jānis savā parādīšanās grāmatā bij paredzējuši.<br />
Kristīgie bij spiesti izvēlēties: vai atstāt savu bezvainīgo dzīvošanu un pieņemt pāvesta<br />
iestādījumus un dievkalpošanas veidu, vai beigt savu dzīvi cietumos, uz moku sola, uz<br />
uguns sārta, zem bendes cirvja. Tagad piepildījās Jēzus vārdi: Bet jūs tapsat nodoti pat no<br />
vecākiem un no brāļiem un radiem un draugiem. un tie citus no jums nonāvēs. un jūs būsiet<br />
ienīsti no visiem mana vārda dēļ.»3 Vajāšanas nāca pār ticīgiem ar vēl lielāku spēku nekā<br />
agrāk, un pasaule tapa par plašu kaujas lauku. Simtiem gadu mazā draudzīte bij spiesta<br />
tumsā un tālu no ļaudīm meklēt sevim patvērumu. Pravietis saka: «un sieva bēdza uz<br />
tuksnesi, kur viņai bij sataisīta vieta, lai viņa tur taptu uzturēta tūkstot divisimt un sešdesmit<br />
dienas.»4 {LC 56.1}<br />
Romas baznīcas varas iegūšana iezīmē drūmo vidus laiku sākumu. Līdz ar varas<br />
pieaugšanu sabiezēja tumsa. Ticība uz Kristu, visa patiesā sākumu, tika pārnesta uz Romas<br />
pāvestu. Kur būtu bijis jāskatās uz Dieva dēlu, kas vien var piedot grēkus un dāvāt mūžīgu<br />
svētību, tauta skatījās uz pāvestu un uz viņa pilnvarotiem priesteriem un prelātiem. Viņiem<br />
mācīja, ka pāvests ir vidutājs starp Dievu un cilvēkiem un neviens nevar nākt pie Dieva kā<br />
vien caur viņu, vēl vairāk: viņš stāvot Dieva vietā un viņam pienākoties tāda pat paklausība<br />
ka Dievam. Novēršanās no pāvesta prasījumiem bij pietiekošs iemesls uzlikt visaugstākos<br />
miesas un dvēseles sodus. Tā novērsa ļaužu prātus no Dieva un vadīja viņus pie nežēlīgiem<br />
cilvēkiem, pie tādiem kas paši tumsā maldījās, vēl vairāk: pie paša tumsības ķēniņa, kurš<br />
viņos strādā. Grēks slēpās zem svētuma segas. Kad svētie raksti tiek nospiesti un cilvēki<br />
domā, ka tie paši visu zinot un varot, tad drīkstam tikai gaidīt melus, krāpšanu, vilšanos un<br />
vispazemojošās netaisnības. Ievedot cilvēku likumus, paceļot teikas Dieva vārdiem blakus,<br />
nāca redzams posts, kas ceļas kad atmet Dieva likumus. {LC 56.2}<br />
Tās bij briesmu dienas priekš Kristus draudzes. Uzticīgu karogu nesēju bij pavisam<br />
maz. Lai gan patiesībai liecinieku netrūka, tomēr dažreiz likās, ka tumsība un māņticība<br />
gluži ņems virsroku un patiesā reliģija tiks iznīdēta no zemes virsus. Evaņģēliju pavisam<br />
izlaida iz acīm, toties pavairoja reliģijas normas un apkrāva tautu ar visgrūtākām<br />
nastām. {LC 59.1}<br />
23
Change language