Globālā Vienprātība

Globālā Vienprātība
Lai drosmīgi aizstāvētu ticību, kas vienreiz svētiem dota, cēlās Beksters, Fleivels, Elins
un citi apdāvināti un izglītoti vīri ar dziļiem kristīgiem piedzīvojumiem. (253) Darbs, ko
veica šie ticīgie cilvēki, kurus šīs pasaules valdnieki aizliedza un pasludināja ārpus likuma,
nekad nevar pazust. Fleivela Dzīvības avots (Fountain of Life) un Žēlastības darbs (Method
of Grace) ir grāmatas, kas tūkstošus mācījušas, kā savu dvēseli atdot Kristum. Bekstera
grāmata Atgrieztais mācītājs ir nesusi svētību daudziem, kas ilgojušies pēc atmodas Dieva
darbā, un arī viņa Svēto mūžīgā dusa ir darījusi savu daļu, vadot cilvēkus pie dusas, "kas
atliek Dieva ļaudīm".
Simts gadus vēlāk, lielas garīgas tumsas dienās, kā Dieva gaismas nesēji nāca Vaitfīlds
un brāļi Vesliji. Valdot vispāratzītajai baznīcai, Anglijas iedzīvotāju reliģija bija pagrimusi
tik dziļi, ka to vairs tikko varēja atšķirt no pagānisma. Garīdzniecības iemīļotākais temats
bija dabas reliģija, un ar to pa lielākai daļai saistījās visa viņu teoloģija. Augstākās šķiras
izsmēja dievbijību un lepojās, ka stāv pāri pār to, ko viņi nosauca par fanātismu. Zemākās
šķiras dzīvoja lielā nezināšanā un netikumībā, bet baznīcai nebija ne drosmes, ne ticības,
lai tālāk atbalstītu līdz sabrukumam nonākušo patiesības lietu.
Lutera tik skaidri mācītā izcilā doktrīna par taisnošanu ticībā gandrīz bija izzudusi no
redzesloka, bet tās vietā stājies Romas princips, ka pestīšanas jautājumā jāpaļaujas uz
labiem darbiem. Vaitfīlds un abi Vesliji, kas bija valdošās baznīcas locekļi, sirsnīgi meklēja
Dieva labvēlību, kas nodrošināma, kā viņi bija mācīti, ar tikumisku dzīvi un reliģisko
priekšrakstu ievērošanu.
Kādreiz, kad Čārlzs Veslijs nopietni saslima un nojauta tuvojamies nāvi, viņam jautāja,
kā tas pamato savu cerību mūžīgai dzīvei. Atbilde skanēja: "Kalpojot Dievam, es esmu
atdevis savu vislabāko." Bet tādēļ, ka draugs, šķiet, ar viņa atbildi nebija pilnīgi
apmierināts, Veslijs domāja tālāk: "Ko? Vai tad manas pūles nav pietiekošs pamats cerībai?
Vai viņš man grib atņemt manas pūles? Bet man nekā cita nav, uz ko varētu paļauties." (7)
(254) Tāda bija sabiezējusī tumsa, kas apņēma baznīcu, paslēpjot salīdzināšanu, nolaupot
Kristum Viņa godu un novēršot cilvēku prātu no viņu vienīgās glābšanās cerības – krustā
sistā Pestītāja asinīm.
Vesliji un viņu līdzstrādnieki nonāca pie atziņas, ka patiesā reliģija iemājo sirdī un ka
Dieva bauslība tādā pašā mērā skar domas, kā vārdus un darbus. Pārliecināti par sirds
svētuma, kā arī pareizas ārējās uzvedības nepieciešamību, viņi tagad dedzīgi sāka tiekties
pēc jaunas dzīves. Ar sevišķu uzcītību un daudz lūgšanām tie centās apspiest sirds
ļaunumu. Viņi dzīvoja pazemīgi un pašaizliedzīgi, mīlestībā darot daudz laba un ar
vislielāko stingrību un precizitāti ievērojot visu, kas, pēc viņu domām, varēja palīdzēt iegūt
to, pēc kā tie ilgojās – svētumu, kas nodrošinātu Dieva labvēlību. Tomēr kāroto mērķi viņi
tā nesasniedza. Veltīgas bija pūles atbrīvoties no grēku izraisītās vainas apziņas vai salauzt
tās varu. Tā bija tā pati cīņa, ko Luters izcīnīja savā Erfurtes cellē. Tas bija tas pats
150