Globālā Vienprātība

Globālā Vienprātība
pilīs un būdiņās un, tālāk ejot, lika pamatus draudzēm, kurām vēlāk vajadzēja drosmīgi
liecināt par patiesību.
Pēc dažiem mēnešiem Kalvins atkal bija Parīzē. Tur skolotu un izglītotu vīru aprindās
valdīja neparasts satraukums. Seno valodu studijas cilvēkus bija novedušas pie Bībeles, un
daudzi, kuru sirdis šajā grāmatā atklātās patiesības nekad nebija skārušas, tagad tās dedzīgi
pārrunāja un pat uzsāka strīdu ar Romas piekritējiem. Kalvinam, kas arī būtu varējis sevi
parādīt teoloģisku cīņu laukos, bija veicams augstāks uzdevums nekā šiem trokšņainajiem
vīriem. Ļaužu prāti bija pamodināti, un tiem vajadzēja atklāt patiesību. Kamēr universitāšu
zāles pildīja teoloģisko disputu klaigas, Kalvins gāja no nama uz namu, atvērdams ļaudīm
Bībeli un stāstīdams tiem par krustā sisto Kristu.
Dieva aizgādībā Parīzei vēlreiz vajadzēja dzirdēt uzaicinājumu pieņemt Evaņģēliju.
Lefjēra un Fārela aicinājums bija noraidīts, bet tagad no jauna šajā lielajā galvaspilsētā
vēsts tika sludināta visām ļaužu šķirām. Karalis, politisku apsvērumu ietekmēts, vēl nebija
pilnīgi nostājies Romas pusē pret reformāciju. Margarita joprojām loloja cerību, ka
Francijā uzvarēs protestantisms. Tādēļ arī viņa nolēma, ka Parīzē jāsludina reformētā
ticība. Karaļa prombūtnes laikā tā deva rīkojumu kādam protestantu sludinātājam runāt
pilsētas baznīcās. Kad pāvesta augstie ierēdņi to aizliedza, princese atvēra pili. Vienā telpā
iekārtoja kapelu un paziņoja, ka katru dienu noteiktā laikā tur sniegs svētrunu, uz ko ielūgti
visu šķiru ļaudis. Uz šiem dievkalpojumiem parasti sanāca daudz tautas. (223) Viņi
piepildīja ne tikai kapelu, bet arī priekštelpas un ejas. Katru dienu sapulcējās tūkstoši:
augstmaņi, valstsvīri, likumu zinātāji, lieltirgotāji un amatnieki. Karalis sanāksmes nevis
aizliedza, bet pavēlēja tām atvērt vēl divas Parīzes baznīcas. Nekad iepriekš pilsētu tā
nebija saviļņojis Dieva Vārds. Likās, ka no Debesīm pie ļaudīm ir nonācis pats Dzīvības
Gars. Atturība, skaidrība, kārtība un darbīgums stājās dzeršanas, izlaidības, ķildu un
dīkdienības vietā.
Bet arī hierarhija neslinkoja. Tā kā karalis vēl arvien atsacījās iejaukties un apturēt
sludināšanu, tad tā griezās pie tautas. Lai pastiprinātu nezinošā, māņticīgā pūļa bailes,
aizspriedumus un fanātismu, netika taupīti nekādi līdzekļi. Akli pakļaudamās saviem viltus
mācītājiem, Parīze, tāpat kā senatnē Jeruzāleme, neatzina savu piemeklēšanas laiku, ne arī
to, kas bija vajadzīgs tās mieram. Galvaspilsētā Dieva Vārdu sludināja divus gadus, bet, lai
gan daudzi pieņēma Evaņģēliju, ļaužu vairākums to noraidīja. Francis tikai personīgu
nolūku dēļ zināmu laiku bija parādījis iecietību, un pāvesta piekritējiem no jauna izdevās
gūt virsroku. Atkal tika slēgtas baznīcas, un atkal iedegās sārti.
Kalvins vēl atradās Parīzē un ar studijām, pārdomām un lūgšanām gatavojās priekšā
stāvošajam darbam, kā arī turpināja izplatīt gaismu. Beidzot tomēr arī viņu sāka turēt
aizdomās. Varas iestādes nolēma viņu nodot liesmām. Juzdamies drošs savā noslēgtībā,
viņš nemaz nedomāja par tam draudošajām briesmām, kad istabā pēkšņi iesteidzās draugi
130