Globālā Vienprātība

Globālā Vienprātība
daudz laika, domu un spēka, kas piederēja Kristum, tika ziedoti sātanam. Bēdīgs ir
ziņojums, kuru eņģeļi nes uz augšu. Daudzi apdāvināti cilvēki, ārīgi Kristus pakaļstaigātāji,
ir viscaur aizņemti ar dzīšanos pēc pasaules mantas, vai pasaules baudām. Nauda, laiks un
spēks tiek izšķiesti greznumā, priekš savu kārību apmierināšanas; tikai nedaudzi acumirkļi
lr svētīti lūgšanai, rakstu pētīšanai, pazemīgai dvēseles pārdomai, grēku atzīšanai. {LC
242.2}
Sātans izgudro neskaitāmus plānus, ka lai jo vairāk aizņemtu mūsu domas, tā ka mēs
vismazāk dabonam nodarboties ar to darbu, kas mums vislabāk būtu pazīstams. Viņš ienīst
lielās patiesības, kuras mums rāda salīdzināšanas upuri un visvareno starpnieku. Vinš zin,
ka priekš viņa viss no tā atkarājas, novērst domas no Jēzus un viņa patiesības. {LC 243.1}
Tos, kas gribētu būt Kristus starpniecības labuma līdzmantnieki, nekas nedrīkstētu
kavēt viņu pienākumu izpildīšanā: dzīties pēc svētības, kuru dod dievabijāšana. Tiem
vajadzētu ziedot dārgo laiku nevis priekš izpriecām un apmierinot greznuma un pelņas kāri,
bet nodoties nopietnai patiesības vārda pētīšanai dziļi ticīgām sirdīm. Dieva tautai
vajadzētu skaidri un gaiši saprast svētuma un izmeklēšanas tiesas būtību. Ikvienam
cilvēkam būtu jāzin, kādu stāvokli viņš ieņem pret mūsu lielo augsto priesteri un viņa
darbu. Citādi viņš nevarēs ticēt, kas šinī laikā tik svarīgs, nevarēs nostāties tā, kā Dievs to
grib. Katrs var savu dvēseli glābt vai pazudināt. Katram Dieva tiesā ir lieta. Ikviens redzēs
tiesnesi vaigu vaigā. Tāpēc ir no lielas nozīmes, ka katrs sev mēģina stādīt priekšā svinīgo
skatu: tiesa tiek noturēta un grāmatas top atvērtas, un katrs, kā Daniēlam sacīts, saņems
savu daļu pēdējā dienā. {LC 243.2}
Visiem, kas ir jau apgaismoti šinīs lietās, ir jānodod liecību par lielajām Dieva
uzticētām patiesībām. Debesu svētnīca ir īstenībā viduspunkts Kristus darbam priekš
cilvēkiem. Tas attiecas uz katru dvēseli, kas uz zemes dzīvo. Tas rāda mums visu pestīšanas
plānu un noved mūs līdz laiku galam, rāda cīņu starp taisnību un grēku un pirmās uzvaru.
Ir no vislielākā svara, kad mēs visas tās lietas uz pamatīgāko izmeklējam, un varam katram,
kas pēc tā prasa, atbildību dot par cerību, kas iekš mums mājo. {LC 243.3}
Kristus starpniecība priekš cilvēkiem, tur augšā debess svētnīcā ieņem tikpat lielu vietu
pestīšanas plānā, kā viņu nāve pie krusta. Ar viņa nāvi darbs iesākās, augšāmcēlies viņš
uzbrauca debesīs to pabeigt. Mums ir jāieiet ticībā, pašas lietas būtībā, «kur priekštecētājs
par mums iegājis.»1 Tur atspoguļojas gaisma, kas staro no Golgatas krusta. Tur mēs
dabonam skaidru ieskatu pestīšanas noslēpumos. Cilvēku pestīšana izmaksā debesīm
bezgalīgi dārgi; upurētais upuris saskan ar vislielākām prasībām par Dieva likumu laušanu.
Jēzus ir sataisījis ceļu uz Tēva troni, un kas ticībā pie viņa nāk, to patiesā ilgošanās var tikt
Dievam priekšā celta. «Kas savus pārkāpumus apklāj, tam tas neizdosies, bet kas tos izsūdz
un atstāj, tas dabūs žēlastību.»2 Kad tie varētu redzēt, kā sātans par viņiem gavilē, kas
savas vainas slēpj, vai aizbildina, kā viņš Kristu un viņa svētos eņģeļus līdz ar viņu darbu
300