Globālā Vienprātība

Globālā Vienprātība
dziļi pārliecināti par tēzēs izteikto patiesību; bet viņi drīzi redzēja, ka patiesību pieņemšana
satur sevī daudz pārgrozījumus. Tautu apgaismot un viņu pārvērst nozīmētu patiesi
satricināt Romas autoritāti un aizturēt tūkstošas straumes, kas tecēja uz viņu mantas
kambariem, un tādā kārtā stipri ierobežot pāvesta un augstās garīdzniecības grezno un
izšķērdīgo dzīvi. Vēl vairāk, tautu mācīt domāt un darboties kā atbildīgām būtnēm un tikai
no Kristus vien pestīšanu gaidīt, nozīmētu gāzt augstā virspriestera krēslu un iznīcināt arī
savu autoritāti. Šī iemesla dēļ viņi atraidīja Dieva dāvāto atzīšanu un pretodamies vīram,
kas bija nācis viņus apgaismot, nostājās naidīgi pret Kristu un patiesību. Luters drebēja,
kad viņš pats uz sevi skatījās. Viens pats vīrs — nostādīts varenākām pasaules varām
pretim. Viņš dažreiz šaubījās, vai Dievs patiesi viņu vada un liek pretoties baznīcas
autoritātei. «Kas es biju», raksta viņš, «ka es gribēju pretoties pāvesta diženībai, no kuras
bīstas ne tikai pasaules ķēniņi un visa pasaule, bet pat debess un elle (ka es tā runāju), un
kuru mazākam mājienam visi un viss paklausa. Ko un kā mana sirds pirmā nn otrā gadā
izturējusi, visādi pazemīga būdama, un tas patiesi ir tā un nav nekas izdomāts, esmu bijis
pat līdz izmisumam— no tā drošie gari, kas vēlāk ar lielu lepnumu uzbruka pāvesta
diženībai, nezin nenieka.» {LC 127.2}
Bet viņš nebija atstāts vienīgi savām šaubām. Kad trūka cilvēku atbalsts, viņš skatījās
tikai uz Dievu un mācījās pilnā paļāvībā nodoties viņa visspēcīgās rokās. {LC 128.1}
Luters rakstīja vienam reformācijas draugam: «Vispirms ir skaidri, ka svētos rakstus
nevar saprast caur studijām vai ar prātu, tāpēc vispirms ir jāiesāk ar lūgšanu. Lūdzi to
Kungu, lai viņš savā lielā žēlastībā dod īsto savu vārdu izprašanu. Vārdu vienīgais
izskaidrotājs ir tikai tas, no kā šie vārdi plūduši. Viņš saka: «Viņi visi būs no Dieva mācīti.»
Neceri uz savām studijām un uz sava prāta spēku; uzticies vienīgi Dievam un viņa Gara
iespaidam. Tici maniem piedzīvojumiem.» Še ir mācība, kura ir no visai liela svara un
nozīmes priekš tiem, kuri jūtas no Dieva aicināti rādīt citiem lielās patiesības un vest sakarā
ar tagadējiem laikiem. Šis patiesības sacels sātana un visu to cilvēku ienaidu, kas mīlē tās
pasakas, kuras viņš sacerējis. Cīņā ar ļaunām varām nepietiek ar cilvēku prātu un
gudrību. {LC 128.2}
Kad pretinieki atsaucas uz tradīcijām vai nostāstiem, vai uz pāvesta apgalvojumiem un
autoritāti, Luters stājās pretīm ar bībeli un atkal tikai ar bībeli. Tur bija pierādījumi, uz
kuriem viņi nevarēja atbildēt; tāpēc formālisma un māņticības vergi sauca pēc viņa asinīm,
kā jūdi pēc Kristus asinīm bija saukuši. «Viņš ir ķecers», sauca centīgie Romas piekritēji,
«ir grēks, kad viņam atļauj dzīvot vēl kaut vienu stundu. Nost ar viņu, tūliņ prom uz
ešafotu!» Bet Luters nekrita viņu dusmām par upuri. Viņam bija darāms Dieva darbs, un
no debesīm tika izsūtīti eņģeļi, kas lai viņu sargā. Tomēr daudzi krita sātana dusmām par
upuri, kas no Lutera bija saņēmuši jauko gaismu, un cieta patiesības dēļ bez bailēm mokas
un nāvi. {LC 129.1}
72