Globālā Vienprātība

Globālā Vienprātība
Nodaļa 21 - Atmestais Brīdinājums
Sludinot mācību par Kristus otro atnākšanu, Viljams Millers ar saviem
līdzstrādniekiem centās panākt tikai vienu – pamodināt ļaudis, lai tie sagatavotos uz tiesu.
Viņi dedzīgi ilgojās, lai reliģijas apliecinātāji ieraudzītu draudzes īsto cerību un vajadzību
pēc dziļākiem kristīgiem piedzīvojumiem; viņi pūlējās pamodināt arī neatgrieztos cilvēkus,
lai tie atzītu savu pienākumu nevilcinoties nožēlot grēkus un atgriezties pie Dieva. "Viņi
nebūt necentās pievērst ļaudis kādai reliģiskai sektai vai nogrupējumam, tādēļ tie darbojās
visās konfesijās un sektās, neiejaucoties viņu organizācijā vai viņu draudzes priekšrakstos."
Visā savā darbā," sacīja Millers, es nekad nevadījos no vēlēšanās vai domas radīt kādu
jaunu ticīgo kopu, kas atšķirtos no pastāvošajām konfesijām, vai arī vienu no šīm jau
esošajām organizācijām stiprināt uz kādu citu rēķina. Es vēlējos palīdzēt visiem. Pieņemot,
ka visus kristiešus iepriecinās izredzes uz Kristus atnākšanu un ka tie, kas to vēl nesapratīs
tā, kā es to saprotu, tādēļ vien nemīlēs mazāk šīs mācības piekritējus, es neiedomājos, ka
jebkad varētu rasties vajadzība noturēt atsevišķas sapulces. Es tikai vēlējos atgriezt
dvēseles pie Dieva, pieteikt pasaulei tuvojošos tiesas dienu un pamudināt cilvēkus uz tādu
sirds sagatavošanu, kas viņiem ļautu mierīgi sastapties ar savu Dievu. Lielākais vairākums
no tiem, kas atgriezās manu pūļu rezultātā, pievienojās dažādām jau pastāvošām
draudzēm." (1)
Tā kā Millera darbs sekmēja draudžu nostiprināšanos, tad kādu laiku pret to izturējās
labvēlīgi. Bet, kad sludinātāji un reliģiskie vadoņi nostājās pret adventes doktrīnu un centās
apspiest jebkuru šī temata apspriešanu, tad tie uzsāka cīņu ne tikai no kanceles, bet saviem
draudzes locekļiem aizliedza pat klausīties otrās adventes vēsts sludināšanu un runāt par
savu cerību draudzes sabiedriskajās sanāksmēs. Tā ticīgie nonāca ļoti pārbaudošā un
sarežģītā stāvoklī. Viņi mīlēja savas draudzes un negribēja no tām šķirties, bet, redzot, ka
Dieva Vārda liecības tiek apspiestas un liegtas tiesības pašiem pētīt pravietojumus, tie
saprata, ka uzticība Dievam viņiem neļauj pakļauties šiem spaidiem. Tos, kas tagad atmeta
Dieva Vārda liecību, viņi nevarēja uzskatīt par Kristus draudzi, "patiesības pīlāru un
pamatu". Līdz ar to viņi saprata, ka tiem ir jāšķiras no savām iepriekšējām draudzēm. Tā
1844. gada vasarā apmēram piecdesmit tūkstoši atstāja savas agrākās organizācijas.
Ap šo laiku Savienoto Valstu baznīcu lielākajā daļā norisinājās uzkrītoša pārmaiņa. Jau
pirms vairākiem gadiem iesākās lēna, tomēr neatlaidīgi pieaugoša piemērošanās pasaules
tradīcijām un ieradumiem un tam visam atbilstoša garīgās dzīvības samazināšanās, bet šajā
gadā gandrīz visās Savienoto Valstu baznīcās norisinājās pēkšņa un ļoti uzkrītoša
lejupslīde. Lai gan neviens tā arī nespēja izdibināt šīs parādības cēloņus, tomēr pats fakts
tika plaši atzīmēts un apspriests kā presē, tā no kanceles.
228