Globālā Vienprātība

Globālā Vienprātība
Katra cilvēka dzīvē, kas patiesību atmet, ir acumirkļi, kad pamostas sirdsapziņa un prātā
nāk mocošas atmiņas par dzīvi pilnu lišķības un izlikšanās, un nožēlošana kremt dvēseli.
Bet kas ir tas, salīdzinot ar lielās dienas sirdsapziņas pārmetumiem, «kad briesmas un bailes
uzies.», «kad posts uzbruks kā vētra.»1 Tie, kas Kristu un viņa ļaudis bija gribējuši
nomaitāt, redz godību, kas uz viņu dus. Pašās bailēs viņi dzird svēto balsis priecīgos
akordos skanam: «Redzi, šis ir mūsu Dievs, uz viņu esam gaidījuši, ka viņš mūs
izpestī.»2 {LC 349.1}
Zemei drebot, zibeņiem šaudoties un pērkonam rūcot Dieva Dēla balss priecīgi sauc
gulošos svētos: Viņš skatās uz taisno kapiem un sauc, roku pret debesīm pacēlis:
«Uzmostaties, uzmostaties, jūs, kas putekļos guliet un ceļaties augšām!» Par visu zemi, tāli
un plaši mirušie dzirdēs šo balsi, un kas to dzirdās, tie dzīvos. Visa zeme, liekas, atskanēs
zem neizmērojami lielā pagānu pulka un visādu tautu soļiem, atskanēs no viņu dažādām
valodām. Viņi nāks no nāves cietumiem, izgreznoti ar nemirstošu godību un sauks: «Nāve,
kur ir tavs dzelons? Elle, kur tava uzvara?» , un dzīvie taisnie un augšāmcēlušies svētie
pacels kopā savas balsis. garā, priecīgā uzvaras saucienā. Visi nāk tikpat lieli no saviem
kapiem ārā, kā viņi tajos gūlušies. Ādamam, kas stāv augšāmcēlušos barā, ir liels,
majestātisks augums, tikai drusku mazāks par Dieva Dēla augumu. Viņš ir kā uzkrītošs
pretstats vēlākām paaudzēm; še tiek rādīta cilvēku dzimuma izvirtība. Bet visi pieceļas ar
mūžīgas jaunības svaigumu un spēku. Iesākumā cilvēks tika radīts pēc Dieva ģīmja, ne
tikai rakstura, bet arī sava ārējā izskata ziņā. Bet grēks dievišķo līdzību ir izķēmojis un
gandrīz izdzēsis;bet Kristus nāca, lai visu, kas bija zudis, atkal atjaunotu. Viņš apskaidros
mūsu niecīgo miesu un darīs to līdzīgu savai apskaidrotai miesai. Mirstīgā, iznīcīgā miesa,
kurai atņemts viss jaukums un kura reiz ar grēkiem aptraipīta, top pilnīga, skaista un
nemirstīga. Visas vainas un trūkumi tiks atstāti kapā. Atkal pie dzīvības koka pielaisti,
atpestītie «pieņemsies»1 jau sen zaudētā paradīzē, kamēr būs sasnieguši pilnīgu cilvēcīgas
cilts augumu viņa pirmatnējā godībā. Beidzamās vēl atlikušās grēka pēdas tiks izdzēstas
un Kristum uzticīgie parādīsies tā Kunga, mūsu Dieva godībā, un garā un pie miesas un
dvēseles atstaros pilnīgu sava Kunga godību! Ak, brīnišķīgā atpestīšana! daudz pārrunāta,
ilgi cerēta, ar karstām ilgām aplūkota, bet nekad pilnīgi saprasta. {LC 349.2}
Dzīvie taisnie tiks «piepeši vienā acumirklī» pārvērsti; Dieva balsij atskanot viņi tika
apģērbti ar dievišķīgo godību; tagad viņi tiks padarīti nemirstīgi un kopā ar
augšāmcēlušamies svētiem tiks tam Kungam pretimpacelti debesīs. Eņģeļi «sapulcinās
viņa izredzētos no visiem četriem vējiem, no viena pasaules gala līdz otram.» {LC 350.1}
Mazus bērnus svētie eņģeļi atnesīs un ieliks mātes rokās, Draugi, kurus nāve ilgi šķīra,
atkal tiks savienoti, un viņi nekad vairs nešķirsies un gaviļu dziesmas dziedādami kopā
uzkāps Dieva pilsētā. {LC 350.2}
390