Globālā Vienprātība

Globālā Vienprātība
Pasaule vēroja notikumus un cerēja, ka, laikam paejot un Kristum neatnākot, visa
adventistu mācība tiks pilnīgi atmesta. Bet, lai gan daudzi spēcīgo nosodījumu iespaidā
atteicās no savas ticības, daži tomēr arī tālāk palika nelokāmi. Adventes kustības augļi,
pazemības un sirds pārbaudīšanas gars, atteikšanās no pasaules un dzīves reformācija, kas
pavadīja šo darbu, liecināja, ka tos vadīja Dievs. Uzticīgie neuzdrošinājās noliegt, ka
Svētais Gars ir apstiprinājis Kristus otrās atnākšanas sludināšanu, un tie arī nevarēja atklāt
nekādu kļūdu pravietisko laika periodu aprēķinos. Visspējīgākajiem pretiniekiem nebija
izdevies sagraut viņu pravietojumu izskaidrojumu sistēmu. Bez Bībeles pierādījumiem viņi
nespēja atteikties no viedokļa, kas tika iegūts ar lūgšanām, nopietni pētot Rakstus, kad
Dieva Gars apgaismoja prātus un ar savu dzīvo spēku iekvēlināja sirdis; (406) no viedokļa,
kas bija izturējis plaši izplatīto reliģiju skolotāju un pasaules gudro vīru visizsmalcinātāko
kritiku un negantāko pretestību, kas bija palicis neiedragāts, sastopoties ar zinātnes un
daiļrunības apvienoto spēku uzbrukumiem un godājamu un nekrietnu cilvēku izteiktajām
dzēlīgajām piezīmēm un zobgalībām.
Bez šaubām, gaidītais notikums nebija atnācis, bet pat tas nespēja satricināt viņu ticību
Dieva Vārdam. Kad Jona Ninīves ielās sludināja, ka pēc četrdesmit dienām pilsēta tiks
iznīcināta, Kungs pieņēma ninīviešu pazemošanos un pagarināja viņu žēlastības laiku.
Tomēr Jonas vēsts bija Dieva sūtīta, un Ninīve tika pārbaudīta saskaņā ar Viņa gribu.
Adventisti domāja, ka līdzīgā veidā Dievs tagad ir vadījis viņus, sniedzot brīdinājumu par
tiesu. "Tas," viņi atzina, "pārbaudīja sirdis visiem, kas to dzirdēja, un pamodināja mīlestību
uz Kunga atnākšanu, vai arī izraisīja vairāk vai mazāk samanāmu, tomēr Dievam zināmu
naidu. Tas novilka robežlīniju, (..) tā ka tie, kas patiesi vēlējās savu sirdi pārbaudīt, varēja
uzzināt, kurā pusē viņi atrastos, ja Kungs būtu atnācis – vai viņi būtu izsaukušies: "Redzi,
šis ir mūsu Dievs, uz Viņu esam gaidījuši, ka Viņš mūs izpestī"; vai arī teikuši, "lai klintis
un kalni krīt pār tiem un apslēpj no Tā vaiga, kas sēž uz goda krēsla, un no Jēra dusmām".
Mēs ticam, ka Dievs šādā kārtā pārbaudīja savus ļaudis un viņu ticību, lai atklātu tiem, kā
viņi izturēsies viskritiskākajā brīdī – vai viņi novērsīsies no savām ieņemtajām pozīcijām,
kurās Dievs tos pēc sava prāta nolicis, vai arī atteiksies no šīs pasaules un nešaubīgi
uzticēsies Dieva Vārdam." (6)
To jūtas, kas vēl arvien ticēja, ka pagājušajos piedzīvojumos viņus vadījis Dievs, ir
izteiktas Millera vārdos: "Ja man vēlreiz būtu jāpārdzīvo šis laiks ar tādām zināšanām,
kādas man toreiz bija, tad, lai varētu palikt godīgs Dieva un cilvēku priekšā, man vajadzētu
rīkoties tieši tāpat, kā esmu rīkojies. (..) (407) Es ceru, ka manas drēbes ir tīras no dvēseļu
asinīm. Domāju, ka, cik tālu tas ir bijis manos spēkos, tad esmu atbrīvojies no vainas
apziņas citu bojāejā. (..) Lai gan esmu divas reizes vīlies," atzinās šis Dieva vīrs, "tomēr
nejūtos satriekts vai zaudējis drosmi (..). Mana cerība uz Kristus nākšanu ir tikpat stipra kā
arvien. Esmu darījis tikai to, ko pēc vairākiem svinīgu pārdomu gadiem atzinu par savu
svētāko pienākumu. Ja esmu maldījies, tad tas ir noticis no kristīgas mīlestības, no
249