Globālā Vienprātība

Globālā Vienprātība
Pirmreiz savas mācības atsaukdams, viņš Husa notiesāšanai bija piekritis; tagad viņš
izteica savu nožēlošanu un nodeva liecību par šī mocekļa nevainību un svētumu. «Es
pazinu Husu jau no bērnības,» viņš iesāka, «viņš bija ļoti priekšzīmīgs vīrs, taisns un svēts;
viņu notiesāja, neskatoties uz viņa nevainību... Arī es esmu gatavs mirt. Es neizbīšos no
mokām, kuras man mani ienaidnieki un netaisni liecinieki sagādājuši, kuriem reiz nāks
atmaksas diena, kad būs jāatbild par saviem meliem Dievam, kuram nekas nav
apslēpts.» {LC 104.1}
Apsūdzēdams sevi pašu par taisnības noliegšanu, viņš turpināja: «No visiem grēkiem,
kurus es sākot no pašas jaunības esmu padarījis, neviens tik smagi neguļ man uz dvēseles
un neizsauc tik rūgtu nožēlošanu, kā tie, ar kuriem es noziedzos šinī nelaimīgā vietā, kad
par Viklifu un manu meistaru, svēto mocekli Husu iznestos kauna pilnos spriedumus atzinu
par pareiziem. Es to sajūtu sirds pašos dziļumos un paziņoju ar bailēm, ka biju apkaunojoši
šaubīgs kļuvis, un nāves bailēs nolādēju viņu mācības. Es tāpēc lūdzu visvareno Dievu,
viņš gribētu žēlīgi piedot man manus grēkus, īpaši tos, kas ir ļaunāki par visiem.
Norādīdams uz tiesnešiem, viņš noteikti turpināja: «Jūs pazudinājāt Viklifu un Husu ne
tāpēc, ka viņi būtu satricinājuši baznīcas mācības, bet vienkārši tāpēc, ka viņi atklāja un
nosodīja garīdzniecības kauna darbus— greznumu, izšķērdību, augstprātību un citus
prelātu un priesteru grēkus. Ko viņi apgalvoja, tas nav apgāžams, un to es jums saku, tāpat
kā viņi.» {LC 104.2}
Jeronīmu pārtrauca. Prelāti no dusmām drebēdami sauca: «Vai mums vajaga vēl tālākus
pierādījumus? Nost ar šo stūrgalvīgāko no visiem ķeceriem!» {LC 104.3}
Vētras neizbijies Jeronīms atbildēja: «Ko! Jūs domājiet, es bīstos nāves? Veselu gadu
jūs mani turējāt cietumā, briesmīgākā par pašu nāvi.Jūs apgājāties ar mani nežēlīgāk,kā ar
kādu turku, jūdu vai pagānu; mana miesa burtiskā nozīmē ir sapuvusi uz maniem kauliem,
man vēl dzīvam esot; un tomēr es nesūdzos, jo vīram, kam ir sirds un drosme, nepiederas
to darīt; es tomēr nevaru diezgan izbrīnīties, ka variet būt tik nežēlīgi pret kristīgu
cilvēku.» {LC 104.4}
Atkal sacēlās sašutuma vētra, un Jeronīmu aizveda steidzīgi atpakaļ uz cietumu. Starp
klausītājiem tomēr bija daži, uz kuriem viņa vārdi bija atstājuši dziļu iespaidu un kas
vēlējās viņu izglābt. Augzki garīdznieki viņu apmeklēja un lūkoja pierunāt, padoties
koncilam. Kā algu par nepretošanos Romai viņam tēloja spožākās izredzes. Bet tāpat kā
viņu Mācītājs, kuram tika piesolīta visas pasaules godība, Jeronīms palika nelokāms. {LC
107.1}
«Pierādiet manu maldīšanos ar svētiem rakstiem,» viņš sacīja, «es tad atsaukšu.» {LC
107.2}
60