Globālā Vienprātība

Globālā Vienprātība
Lai cilvēks tiktu salīdzināts ar Dievu, viņam vispirms jāpārliecinās par grēku, jāredz,
ka Viņš ir grēcinieks. Bet "grēks ir netaisnība" (1. Jāņa 3:4), tātad bauslības pārkāpšana, jo
"bauslība dod grēka atziņu". (Rom. 3:20) Lai varētu ieraudzīt savu vainu, grēciniekam
raksturs jāpārbauda ar Dieva taisnības lielo mērauklu. Tas ir kā spogulis, kas uzrāda taisna
rakstura pilnību, sniedzot grēciniekam iespēju ieraudzīt trūkumus savā raksturā.
Bauslība cilvēkam atklāj viņa grēkus, bet tā nesagādā dziedniecības līdzekli. Apsolot
paklausīgam dzīvību, tā tajā pašā laikā paziņo, ka pārkāpēja daļa būs nāve. (468) Vienīgi
Kristus Evaņģēlijs spēj cilvēku glābt no grēka izsauktā nosodījuma, nomazgājot viņa
traipus. Tad tam ar nožēlu jānāk Dieva priekšā, kura bauslību viņš ir pārkāpis, un jātic
Kristum, Viņa salīdzinošajam upurim. Tā grēcinieks iegūst pagātnes pārkāpumu piedošanu
un kļūst par dievišķās dabas dalībnieku. Tas paliek par Dieva bērnu, jo ir saņēmis bērnības
garu, kas viņam liek izsaukties: "Aba, Tēvs!"
Vai tagad tas drīkstētu brīvi pārkāpt Dieva bauslību? Pāvils saka: "Vai tad nu ar šo
ticību atceļam Dieva likumu? Nekādā ziņā nē! – mēs Dieva likumu nostiprinām." (Rom.
3:31) "Kā lai mēs, kas grēkam esam miruši, vēl dzīvojam tajā?" (Rom. 6:2) Un Jānis
paskaidro: "Šī ir Dieva mīlestība, ka turam Viņa baušļus, un Viņa baušļi nav grūti." (1.
Jāņa 5:3) Jaunpiedzimšanā sirds tiek vadīta saskaņā ar Dievu, tātad saskaņā ar Viņa
likumiem. Kad grēciniekā ir notikusi šī lielā pārmaiņa, tas ir pārgājis no nāves dzīvībā, no
grēka – svētumā, no pārkāpumiem un sacelšanās – paklausībā un uzticībā. Ir beigusies vecā
dzīve – atsvešināšanās no Dieva, un iesākusies jaunā – salīdzināšanās, ticības un mīlestības
dzīve. Tā "bauslības taisnība" var tikt "piepildīta mūsos, kas nedzīvojam vairs miesai, bet
garam". (Rom. 8:4) Tāds cilvēks atzīs: "Cik Tava bauslība man ir mīļa! To es pārdomāju
ik dienas." (Ps. 119:97)
"Kunga likumi ir pilnīgi un atspirdzina dvēseli." (Ps. 19:8) Bez bauslības cilvēkam
nemaz nav iespējams pareizi izprast Dieva skaidrību un svētumu, nedz arī ieraudzīt savu
vainu un netīrību. Tad viņam trūkst īstas pārliecības par grēku, un tas neizjūt nožēlas un
atgriešanās vajadzību. Nesaskatot savu kā Dieva bauslības pārkāpēja pazudušo stāvokli,
cilvēks neredz nekādu vajadzību pēc Kristus salīdzinošajām asinīm. Pestīšanas cerība tiek
pieņemta bez radikālas sirds pārmaiņas vai dzīves reformēšanas. Tādā veidā vairojas
pavirši atgriešanās gadījumi, un draudzei pievienojas ļaužu pulki, kas nekad nav bijuši
vienoti ar Kristu.
Mūslaiku reliģiskajās kustībās izcila vieta tiek ierādīta maldīgām teorijām par
svētošanos, kas radušās dievišķās bauslības atmešanas rezultātā. Šīs teorijas ir doktrināli
nepareizas un praktiski ļoti bīstamas, un to vispārējā labvēlīgā uzņemšana liek mums
izturēties divkārt uzmanīgāk, lai pareizi saprastu, ko Raksti māca par šo tematu.
Patiesa svētošanās ir Bībeles mācība. Apustulis Pāvils vēstulē draudzei Tesalonikā
saka: "Tāda ir Dieva griba – lai jūsu dzīve būtu svēta (..)." (1. Tes. 4:3) Un viņš lūdz: "Pats
288