Globālā Vienprātība

Globālā Vienprātība
Jaunā Derība skaidri rāda patiesību, ka cilvēki ir apsēsti no ļauniem gariem. Tādā kārtā
mocītie cilvēki neslimoja vis tikai ar dabīgu slimību. Kristus pilnīgi saprata, ar ko viņam ir
darīšana un atzina ļauno garu tiešo klātbūtni un viņu darbību. {LC 266.2}
Labs piemērs par viņu skaitli, varu un ļaunumu, kā arī par Kristus spēku un žēlsirdību
ir bībeles stāstā par apsēstā dziedināšanu Gerazā. Nelaimīgie vājprātīgie, kuri kā nevaldāmi
grieza zobus, putoja un trakoja, piepildīja gaisu ar saviem kliedzieniem un nodarīja
ļaunumu sev un citiem, kas viņiem gribēja tuvoties. Viņu asiņojošā un sakropļotā miesa un
viņu sajauktais prāts patīkami mieloja tumsības ķēniņa acis. Viens no ļaunajiem gariem
paskaidroja: «Leģions ir mans vārds, jo mūsu ir daudz.»1 Romiešu kara pulkos viens
leģions sastāvēja no trīs līdz piectūkstots vīru. Sātana pulki, kuri ir sadalīti pavēlniecībās,
un atsevišķi pulki, pie kuriem šie dēmoni pieder, skaitās ne mazāk kā viens leģions. {LC
266.3}
Uz Jēzus pavēli ļaunie gari atstāja savus upurus, tie palika mierīgi sēšam pie Pestītāja
kājām, pazemīgi, rāmi, saprātīgi, maigi. Bet dēmoniem bija atļauts iegāzties jūrā ar cūku
baru; tomēr svētība, kuru Jēzus atnesa, Gerazas iedzīvotājiem neatsvēra zaudējumu un tie
viņu lūdza aiziet no turienes. Tā bija uzvara, kuru sātans centās panākt. Uzkraudams visu
uz Jēzu, ka viņš vainīgs pie tautas zaudējumiem un nelaimes, viņš aiztaupīja pārmetumus
tiem, kam tie pienācās — sev pašam un saviem kalpiem. {LC 266.4}
Bet Jēzus nodomi ar to nebija pārtraukti. Viņš tāpēc atvēlēja ļauniem gariem iznīcināt
cūku baru, lai būtu pārmetums tiem jūdiem, kas aiz peļņas kāres audzēja šos netīros
kustoņus. Ja Kristus nebūtu dēmonus atturējis, tad ne tikai cūkas, bet arī viņu gani un visas
viņu mantas būtu tikušas jūrā ierautas. Par ganu un mantu pasargāšanu ir jāpateicas vienīgi
viņa žēlastībai. Vēl vairāk — šis atgadījums notika tamdēļ, lai mācekļi redzētu nežēlīgo
sātana varu kā pār cilvēkiem, tā arī pār kustoņiem. Pestītājs vēlējās, ka viņa mācekļi pazītu
savu ienaidnieku, kuram tiem būs jāstājas pretim, lai viltība viņus neapmāna un
neuzvar. {LC 267.1}
Svētie raksti rāda arī vēl citus tādas pat dabas piemērus. Sīriešu-feniķiešu sievas meita
tika mocīta no velna, kuru Jēzus izdzina.1 «Viens apsēstais», kas bija akls un mēms,2 viens
jauneklis, kuram bija mēms gars, kurš bieži «to iemetis pat ugunī»,3 vājprātīgais, kurš no
kāda «nešķīsta gara» tika mocīts, un traucēja sabatskolas mieru Kapernaumā — visus
žēlsirdīgnis Jēzus dziedēja. {LC 267.2}
Gandrīz katrā piemērā Jēzus uzrunāja ļauno garu kā kādu saprātīgu būtni, pavēlēja iziet
iz sava upura un viņu vairs nemocīt. Kad pielūdzēji Kapernaumā redzēja viņa vareno
spēku, «izbailes uzgāja visiem un tie runāja savā starpā sacīdami: Kas tas par vārdu? Jo
viņš ar varu un spēku pavēl nešķīstiem gariem, un tie atstājas.»4 {LC 267.3}
315