Globālā Vienprātība

Globālā Vienprātība
To lūgdams, Luters bija gudri darījis. Viņa izturēšanās pārliecināja sapulci, ka viņu
dzen kaut kas vairāk, nekā sajūsma un kaislība vien. No tāda, kas bija tik karsts un drošs
un nelokāms, tāds miers un pašsavaldīšanās nemaz nebija gaidāmi, un tas vēl vairāk
nostiprināja Lutera varu un deva viņam iespēju, atbildēt uzmanīgi, noteikti, gudri un
cienīgi, ko viņu pretinieki nemaz nebija sagaidījuši un kas bija pārmetums viņu nekaunībai
un lepnībai. {LC 155.4}
Viņam bija jāierodas nākošā dienā un jādod galīgu atbildi. Uz brīdi viņam pietrūka
drosmes, kad iedomājās visas tās varas, kas bija sazvērējušās pret patiesību. Viņa ticība
kļuva šaubīga, viņu sagrāba bailes un drebēšana. Viņš redzēja briesmas vairojamies un
viņam šķita, ka ienaidnieki sāk uzvarēt un tumsība sāk ņemt virsroku. Viņu ietina mākonī
un, likās, šķīra to no Dieva. Viņš ilgojās pēc skaidrības, vai tas Kungs, kas par pulku
pulkiem pavēl, ir tiešām arī ar viņu. Savās dvēseles bailēs viņš metās pie zemes, un no
krūtīm izlauzās sirdi saplosoši saucieni, kurus tikai Dievs var pilnīgi saprast: «Ak Dievs,
visvarenais Dievs! Tikai vienu grib saprast pasaule! Viņa atver savu rīkli, gribēdama mani
aprīt, bet mana paļaušanās uz tevi ir tik vāja, ak Dievs! Kad man uz pasaules vareniem būs
pacelt savas acis, tad mana lieta ir zaudēta—bēru zvans pagatavots un spriedums nolasīts.
Ak mans Dievs! stāvi man klāt pretī visas pasaules gudrībai. Dari to, tev tas ir jādara, jo tā
tomēr nav mana, bet tava lieta. Man pašam še ar šiem lieliem pasaules kungiem nekas nav
darāms... Bet lieta ir tava, viņa ir taisna un mūžīga. Uzticamais, mūžīgais Dievs, es
nepaļaujos ne uz vienu cilvēku. Viss veltīgs, viss paiet un zūd, kas ir miesīgs... Es zinu
skaidri, tu mani esi izredzējis, ak Dievs, tad stāvi man klāt tava dēla Jēzus Kristus vārdā.
viņš ir mans sargs un drošums, manas priekšturamās bruņas un mana stipra pils.» {LC
156.1}
Ar Dieva visgudru ziņu Luteram bija dots atzīt draudošās briesmas, lai viņš nepaļautos
pats uz saviem spēkiem un savu gudrību un pārdroši nemestos tajās. Tās tomēr nebija bailes
no paša ciešanām, nedz moku un nāves šausmas, kautgan mokas un nāve stāvēja tik tuvu.
Bija pienācis izšķirošs brīdis un viņš redzēja, ka ar viņa paša spēkiem vien nepietiek. Viņa
vājums un nespēks patiesības lietai varēja nākt par ļaunu. Viņš cīnījās ar Dievu nevis savas
drošības dēļ, bet lai evaņģēlijs uzvarētu. Viņa dvēseles cīņas līdzinās pazīstamām nakts
cīņām pie vientuļās upes, Israēla bailēm un cīņai. Kā Israēls padevās, tā arī viņš cīņā
padevās Dievam. Savā galējā nespēkā viņš ticībā pieķērās Jēzum Kristum, varenam
atsvabinātājam. Viņu stiprināja apziņa, ka ne viņam vien ir jāierodas saeimā. Miers
iegriezās viņa dvēselē un viņš priecājās, ka viņam ir atvēlēts rādīt Dieva vārdu tautas
valdniekiem. {LC 156.2}
Luters gatavojās uz priekšā stāvošām cīņām, stipri paļaudamies uz Dievu. Vinš
pārdomāja savas atbildes plānu, pārskatīja dažas vietas savos paša rakstos un izvilka iz
svētiem rakstiem attiecīgus pantus savu apgalvojumu pierādīšanai. Tad, savu kreiso roku
uz svēto grāmatu licis un labo pret debesīm pacēlis, viņš solījās:«pastāvīgi palikt pie
88