Globālā Vienprātība

Globālā Vienprātība
vēstījumiem tuvojas cilvēku sirdsapziņai, sātans viņus pamudina attaisnoties un meklēt citu
cilvēku līdzjūtību pret saviem grēka darbiem. Kur tiem būtu jāatzīst savu maldīšanos, viņi
saceļas pret saviem pārmācītājiem, itkā tie būtu visām grūtībām par iemeslu. No taisnā
Ābela laikiem līdz par mūsu dienām, visiem, kas uzdrošinās aprāt grēku, nāk pretī ar to
pašn nelabvēlības un ienaida garu. {LC 254.3}
Tāpat kā debesīs sātans apmeloja Dievu un lika viņu uzskatīt par stingru un tirānisku,
tā arī zemes virsū viņš vadīja cilvēkus uz grēku. Un kad viņš to bija panācis, viņš apgalvoja,
ka Dieva netaisnie ierobežojumi bijuši vainīgi pie cilvēku krišanas grēkā. {LC 255.1}
Dievs bija parādījis, cik riebīga viņam šī sazvērestība. Visa debess sātana pazudināšanā
un cilvēku pestīšanā redzēja Dieva taisnību pierādītu. Lucifers apgalvoja, ka ievērojot to,
ka Dieva baušļi esot nepārgrozāmi un sods neatlaižams, ikvienam pārkāpējam mūžīgi
jātiek atstumtam no Dieva žēlastības. Vinš uzstādīja prasījumu, ka cilvēks, kas apgrēkojies,
nevar iegūt žēlastību, un ka tādēļ tas ir viņa piederums un laupījums. Bet Kristus nāve
liecināja cilvēkiem par labu, un šī liecība nebija apgāžama. Likumu sods krita uz viņu, kurš
Dievam līdzīgs bija, un cilvēki varēja pieņemt Kristus taisnību un ar nožēlošanas pilnu un
pazemīgu dzīvi uzvarēt sātana spēku, kā arī Dieva Dēls reiz bija uzvarējis. Tā tad Dievs ir
taisns un visus attaisno, kas tic Jēzum. {LC 255.2}
Bet Kristus nāca virs zemes ciest un mirt, ne tikai cilvēces atpestīšanas dēļ. Viņš nāca
«bauslību paaugstināt un pagodināt.» Ne tikai, lai šīs pasaules apdzīvotāji cienītu Dieva
baušļus, kā pienākas, bet lai pierādītu visām pasaulēm universumā, ka Dieva baušļi ir
nepārgrozāmi. Kad viņa prasības varētu atstāt neievērotas, tad nebūtu vajadzīgs, ka Dieva
Dēls upurē savu dzīvību kā pārkāpumu samaksu. Kristus nāve mums to neapgāžami
pierāda. Un upuris, uz kuru bezgalīgā mīlestība dzina Tēvu un Dēlu, atpestīt grēciniekus,
pierāda visai pasaulei— ar kautko mazāku, pestīšanas plānu nevarētu turēt par izvestu—
ka taisnība un žēlastība ir Dieva likumu un viņa valdīšanas pamats. {LC 255.3}
Beidzamā tiesas dienā pierādīsies, ka grēkam nebija nekāda pamata. Kad visas pasaules
tiesnesis prasīs sāta nam: «Kāpēc tu esi pret mani sacēlies, kāpēc esi nolaupījis manas
valsts pavalstniekus?» tad ļaunuma saucējs neatradīs nekādu aizbildinājumu. Visu mutes
būs aizbāztas. un sazvērnieku bari stāvēs mēmi. Ļaunums nekad vairs necelsies. Dieva
vārds saka: «Nelaime nenāks divreiz.»1 Dieva likums, kuru sātans zaimodams bija
nosaucis par kalpības jūgu, tiks godāts kā brīvības likums. Cilvēki, kas ir tikuši pārbaudīti
un ir pastāvējuši pārbaudīšanā, nekad vairs nepaliks neuzticīgi un neatkritīs no tā, kura
neizdibināmo mīlestību un nebeidzamo gudrību viņi redzējuši. {LC 255.4}
308