Globālā Vienprātība

Globālā Vienprātība
Nodaļa 42 - Cīņas Beigas
Tūkstots gadiem beidzoties Kristus atkal atgriežas zemes virsū. Viņu pavada eņģeļi un
atpestīto pulks. Nākdams briesmīgi majestātīgā godībā, viņš pavēl bezdievīgiem
nomirušiem augšāmcelties un saņemt spriedumu. Viņu ir neskaitāms pulks, kā smiltis
jūrmalā. Kāds pretstats tiem, kuri pirmā miroņu augšāmcelšanā tika uzmodināti. Taisnie
bija rotāti ar mūžības jaunības skaistumu, bet bezdievīgie nes pie sevis slimības un nāves
zīmes. {LC 359.1}
Visas acis šinī lielā pulkā vēršas uz Dieva Dēlu, lai redzētu viņa godību. Vienbalsīgi
sauc bezdievīgo pulks: «Svētīts ir, kas nāk tā Kunga vārdā!» — Ne mīlestība uz Jēzu liek
tā saukt. Patiesības spēks negribot dzen šos vārdus pār lūpām. Kādi bezdievīgie gāja kapā,
tādi tie nāk atkal laukā, ar tādu pat naidu un sacelšanās garu. Nekāds jauns žēlastības laiks
tiem vairs netiek dots, kurā tie savas pagājušās dzīves kļūdas varētu labot. Ar to nebūtu
nekas gūts. Dzīve pārkāpumos nav viņu sirdis atmīkstinājusi. Kad otrs žēlastības laiks tiem
tiktu dots, tad tas tāpat kā pirmais būtu Dieva baušļu pārkāpšanas laiks un pamudināšana
uz sacelšanos pret viņu. {LC 359.2}
Kristus nokāpj uz Eļļas kalna, no kura viņš pēc savas augšāmcelšanās tika uzņemts
debesīs un kur viņa eņģeļi deva mācekļiem viņa atgriešanās apsolījumu. Pravietis saka:
«Tad nāks Kungs, mans Dievs, un visi svētie līdz ar tevi.»— «Un tanī laikā viņa kājas
stāvēs uz Eļļas kalna, kas Jeruzālemes priekšā pret rītiem, un Eļļas kalns šķelsies divējos
gabalos pret rīta un vakara pusi, ka tur būs ļoti liela ieleja.» «un tas Kungs būs ķēniņš pār
visu zemi. Tanī dienā Kungs būs viens vienīgs un viņa vārds viens vienīgs.» Pēc tam
apžilbinošā spožumā nāks no debesīm jaunā Jeruzāleme un tiks nostādīta priekš tam
notīrītā un sagatavotā vietā, un Kristus ar saviem ļaudīm un saviem eņģeļiem ieies šinī
svētā pilsētā. {LC 359.3}
Tagad gatavojas sātans uz pēdējo un varenāko cīņu par savu virskundzību. Kad viņam
bija atņemti spēks un vara un viņš bija aizkavēts darīt savu maldināšanas darbu, viņš bija
vājš un nespēcīgs. Bet tiklīdz bezdievīgie nomirušie ir uzmodināti, un lielais pulks stāv
viņa pusē, viņa cerība atdzīvinājas un viņš apņemas no lielās cīņas vēl neatsacīties. Viņš
visus pazudušo pulkus grib pulcināt zem sava karoga un ar viņu palīdzību grib mēģināt
savu plānu izvešanu. Bezdievīgie ir sātana gūstekņi. Atmezdami Kristu viņi atzinuši pār
sevi lielā sazvērnieka kundzību. Viņi ir gatavi pieņemt viņa priekšlikumus un izvest viņa
plānus un pavēles. Tomēr tas paliek uzticīgs savai agrākai viltībai un neatzīst, ka viņš ir
sātans. Viņš iegalvo sevi esam īsto pasaules valdnieku, kura tam nelikumīgā kārtā ir tapusi
nolaupīta. Viņš izliekas saviem apstulbinātiem pavalstniekiem par pestītāju un glābēju un
apgalvo, ka viņš ar savu spēku tos esot uzcēlis no viņu kapiem un gribot tos atsvabināt no
nežēlīgām mocībām un briesmīgas kalpības. Tā kā Kristus ir projām, tad sātans ar brīnumu
palīdzību mēģina pierādīt savu apgalvojumu pareizību. Viņš vājos dara stiprus, un apgaro
402