Globālā Vienprātība

Globālā Vienprātība
nesamaitāts. Viņš nebija cilvēku veidots, bet nesa Dieva zīmogu. Cilvēki ir nepiekusuši
pūlējušies aptumšot skaidro un vienkāršo rakstu nozīmi, novest tos pretrunā ar viņu pašu
liecību; bet itkā laiva dziļumā uz viļniem šūpota, tā Dieva vārds turas pretī iznīcību
draudošām vētrām. Kā raktuvēs ir bagāti zelta un sudraba slāņi, kuri zemes virspusē nav
redzami, un katram ir jārok, kas grib atklāt dārgumus, tāpat arī svētiem rakstiem ir
patiesības bagātības, kuras atklājas tikai nopietniem, pazemīgiem un lūdzošiem
meklētājiem. Dievs ir devis bībeli kā mācības grāmatu visiem cilvēkiem, kā jaunībā, tā
arī vīra gados, lai iz viņas vienmēr mācītos. Viņš savos rakstos pats sevi atklāja. Katra
jauna patiesības atziņa 1r jauns slēdziens par Dieva dabu un īpašībām. Svēto rakstu
studēšana ir no Dieva priekšā rakstīts līdzeklis, kas cilvēkus ved ciešākā sakarā ar viņa
radītāju un liek tam skaidrāk atzīt viņa prātu. Tie ir līdzeklis, kas uztur cilvēku satiksmē ar
Dievu. {LC 74.3}
Turēdami dievbijību par visas gudrības iesākumu, valdieši nekad nebija liegušies atzīt,
cik liela nozīme ir satiksmei ar pasauli, cilvēku pazīšanai un darbīgai dzīvei, kā gara
paplašinātājiem un prāta asinātājiem. No viņu skolām daži jaunekļi tika sūtīti uz
audzināšanas iestādēm Francijas un Itālijas pilsētās, kur tiem atvērās plašāks lauks priekš
studijām, domām un novērojumiem, nekā Alpu kalnos dzimtenē. Šie izsūtītie jaunekļi tur
bija padoti kārdināšanām, viņi redzēja grēku un nāca sakaros ar sātana viltīgiem ieročiem,
kuri mēģināja tiem uzspiest smalki jo smalki sašķetinātās maldu mācības un briesmīgākos
māņus {LC 77.1}
Skolās, kuras viņi apmeklēja, tie nedrīkstēja nevienam. uzticēties. Viņu apģērbs bija tā
iekārtots, ka varēja tur paslēpt savu vislielāko mantu, svēto rakstu manuskriptus. Šos
daudzu mēnešu un gadu cieta darba augļus, viņi veda visur sev līdz, un kad tik vien
aizdomas nemodinot varēja kaut ko darīt, viņi lika vienu daļu no saviem dārgumiem to
sirdīs, kuri priekš patiesības uzņemšanas likās esam sagatavoti. Jau no mātes klēpja sākot
valdiešu jaunatne bija tā audzināta, kā šis nolūks viņai vienmēr stāvēja priekš acīm; viņa
prata savu uzdevumu un veica to uzticīgi. Šinīs mācības iestādēs tika mantoti tādi, kas
atgriezās un pieķērās īstai ticībai, un daudzreiz bija tā, ka skola viscaur bija pārņemta no
jaunā gara, un pāvestīgie skolas priekšnieki pēc visrūpīgākās izmeklēšanas nevarēja nākt
saucamai ķecerībai uz pēdām. {LC 77.2}
Kristus gars ir misijas gars. Atjaunotās sirds pirmais plūdums steidzās arī citas sirdis
vest pie Pestītāja.Tāds bija kristīgo valdiešu gars.Viņi juta, ka Dievs vairāk no viņiem
prasīja, nekā tikai to, ka pašu draudzēs uzturēt patiesību un skaidrību, bet ka uz viņiem
gūlās svinīga atbildība likt savai gaismai spīdēt arī pār tiem, kas vēl staigā tumsā; ar lielo
Dieva vārdu spēku viņi lūkoja saraut saites, kuras Roma tiem bija uzlikusi. Valdieši
sludinātājus izglītoja par misionāriem. Katram, kas gaidīja reiz iestāties garīgā amatā,
vajadzēja vispirms būt ieguvušam pietiekošus piedzīvojumus. Katram vajadzēja strādāt trīs
gadus vienā vai otrā misijas laukā, iekams viņu iecēla dzimtenes draudzēs. Šis darbs, kurš
33