Globālā Vienprātība

Globālā Vienprātība
1512. gadā, kad Luters un Cvinglijs vēl nebija sākuši reformas darbu, Lefjērs rakstīja:
"Tas ir Dievs, kas mums ticībā dod savu taisnību, un tā ir vienīgā, kas, pateicoties
žēlastībai, taisno mūs mūžīgai dzīvei." (1) Iedziļinoties atpestīšanas noslēpumos, viņš
izsaucās: "Ak, cik neizsakāmi liels ir šis maiņas darījums: (213) bezgrēcīgais tiek notiesāts,
un vainīgais kļūst brīvs; svētība nes lāstu, un nolādētais saņem svētību; dzīvība mirst, un
mirušais dzīvo; godību apņem tumsa, un tas, kurš nepazina neko, izņemot kaunu, tagad
tiek ietērpts godībā." (2)
Mācīdams, ka gods par pestīšanu pieder vienīgi Dievam, viņš arī paskaidroja, ka
cilvēkam pienākas Tam paklausīt. "Ja tu esi Kristus draudzes loceklis," viņš sacīja, "tad tu
esi loceklis pie Viņa miesas, un, ja tu esi no Viņa miesas, tad esi pildīts ar dievišķu dabu.
(..) Ak, ja cilvēki tikai spētu saprast šo priekšrocību, cik skaidri, nevainīgi un svēti tad viņi
dzīvotu un cik nicināma, salīdzinot ar viņos mājojošo godību, – ar to, ko miesīgās acis
nespēj saskatīt, – tad tiem kļūtu visa šīs pasaules godība." (2)
Starp Lefjēra studentiem atradās daži, kas aizrautīgi klausījās viņa vārdos un kuriem
vēl ilgi pēc tam, kad skolotāja balss jau bija apklususi, nācās turpināt patiesības
sludināšanas darbu. Tāds bija Viljams Fārels. Dievbijīgu vecāku dēls, audzināts tā, lai
nešaubīgā ticībā pieņemtu baznīcas mācības, viņš līdz ar apustuli Pāvilu par sevi varēja
teikt: "Esmu dzīvojis pēc mūsu reliģijas visstingrākās sektas noteikumiem, būdams
farizejs." (Ap.d. 26:5) Kā uzticīgs Romas piekritējs, viņš dega par visu to cilvēku
iznīcināšanu, kas uzdrīkstējās pretoties baznīcai. "Es biju gatavs griezt zobus kā saniknots
vilks," viņš vēlāk atzinās, runājot par šo savas dzīves posmu, "kad vien dzirdēju kādu
izsakāmies pret pāvestu." (3) Fārels bija nenogurstošs svēto pagodinātājs un kopā ar
Lefjēru izstaigāja visas Parīzes baznīcas, zemodamies altāru priekšā un izgreznodams ar
dāvanām svēto tēlus. Tomēr šie rituāli nespēja dot dvēseles mieru. Viņu vienmēr nomāca
grēku apziņa, kuru nespēja aizdzīt visi izdomātie grēku nožēlas darbi. Tādēļ kā balss no
Debesīm izskanēja reformatora vārdi: "Pestīšana ir no žēlastības. Nevainīgais ir notiesāts,
un noziedznieks ir attaisnots." (214) "Vienīgi Kristus krusts ir tas, kas atver Debesu vārtus
un aizslēdz durvis uz elli." (3)
Fārels priecīgi pieņēma šo patiesību. Līdzīgi Pāvilam, novērsdamies no vergošanas
tradīcijām, viņš tagad iegāja Dieva bērniem piedāvātajā brīvībā. Vēlāk pats par sevi viņš
mēdza stāstīt, ka ir "atgriezies ne vairs kā asinskārs un slepkavojošs vilks, bet gan kā kluss,
lēnprātīgs un nevainīgs jērs, savā sirdī pilnīgi aizejot no pāvesta un nododoties Jēzum
Kristum". (4)
Kamēr Lefjērs turpināja izplatīt gaismu starp saviem studentiem, Fārels, kas Kristus
darbā bija tikpat dedzīgs kā pirms tam pāvestības lietās, uzsāka atklātu patiesības
sludināšanu. Viņiem drīz pievienojās augsts baznīcas ierēdnis, apgabala bīskaps. Bija arī
vēl citi skolotāji, kas baudīja lielu ievērību savu spēju un izglītības dēļ, bet tagad apvienojās
124