Globālā Vienprātība

Globālā Vienprātība
vienkāršā Vārda." Tad es sāku lūgt gaismu no Dieva, un Raksti kļuva daudz vieglāk
saprotami." (2)
Cvinglija sludinātā mācība nebija saņemta no Lutera. Tā bija Kristus mācība. Ja Luters
sludina Kristu," sacīja "Šveices reformators, "tad viņš dara tieši to, ko es. Taču viņš
Kristum ir pievērsis daudz vairāk cilvēku nekā es. Tomēr tas nav svarīgi. Es negribu nest
nevienu citu vārdu kā tikai Kristus vārdu, kura kareivis es esmu un kurš vienīgais ir mans
Vadonis. Nekad neesmu Luteram rakstījis nevienu vienīgu vārdu, ne arī Luters man. Un
kāpēc? (..) Lai atklātos, cik apbrīnojami harmoniski darbojas Dieva Gars, jo mēs abi bez
kādas slepenas vienošanās tik saskanīgi sludinām Kristus mācību." (3)
1516. gadā Cvinglijam piedāvāja garīdznieka vietu Einsīdelnes klosterī. Šeit viņš vēl
tuvāk varēja iepazīties ar Romas samaitātību un kā reformators atstāt iespaidu, kas būtu
jūtams tālu aiz viņa dzimtajiem Alpiem. Viens no galvenajiem Einsīdelnes svētumiem bija
jaunavas Marijas svētbilde, par kuru stāstīja, ka tai piemīt brīnumdarošs spēks. (175) Virs
klostera vārtiem atradās uzraksts: "Šeit iegūstama pilnīga grēku piedošana." (4) Šo
jaunavas Marijas gleznu svētceļnieki apmeklēja vienmēr, bet lielajās gadskārtējās tās
iesvētīšanas dienās ļaudis masveidīgi plūda no visām Šveices daļām un pat no Francijas un
Vācijas. Cvinglijs, kuru tas viss ļoti sāpināja, izmantoja šo izdevību, lai māņticības vergiem
pasludinātu Evaņģēlijā atrodamo brīvību.
"Neiedomājieties, " viņš sacīja, "ka Dievs šajā templī ir tuvāk pieejams nekā jebkurā
citā radības daļā. Lai kāda būtu zeme, kur jūs dzīvojat, Dievs arī tur vienmēr ir atrodams.
Viņš jūs dzird (..). Vai neko nedodoši darbi, gari svētceļojumi, ziedojumi, svētbildes,
jaunavas Marijas vai svēto piesaukšana var jums sagādāt Dieva žēlastību? (..) Kam gan der
lielais vārdu daudzums, kuros mēs ietērpjam savas lūgšanas? Ko dod mirdzoša cepure,
gludi apcirpta galva, garš, krokots tērps vai ar zeltu izšūtas kurpes? (..) Dievs uzlūko sirdi,
bet mūsu sirdis atrodas tālu no Viņa." "Kristus," viņš turpināja, "kas vienreiz pie krusta
upurēts, ir tāds upuris, ar kuru pilnīgi tika samaksāts par ticīgo grēkiem uz visu mūžību."
(4)
Daudziem klausītājiem tādi vārdi nepatika. Tie jutās ļoti vīlušies, dzirdot, ka viņu
grūtais ceļojums veikts veltīgi. Viņi nespēja aptvert Kristū brīvi piedāvāto piedošanu. Tie
labprāt apmierinājās ar veco ceļu uz Debesīm, kuru bija iezīmējusi Roma. Viņi vairījās no
cita labāka ceļa meklēšanas grūtībām. Uzticēt savu glābšanu priesteriem un pāvestam bija
vieglāk, nekā pašam meklēt skaidru sirdi.
Bet cita ļaužu šķira vēsti par pestīšanu Kristū uzņēma ar prieku. Romas noteiktās
ceremonijas nebija atnesušas mieru dvēselei, un tie ticībā pieņēma viņus salīdzinošā
Pestītāja asinis. Šie cilvēki atgriezās savās mājās, lai arī citiem atklātu dārgo gaismu, kuru
bija saņēmuši. Tādā veidā patiesību aiznesa no ciemata uz ciematu, no pilsētas uz pilsētu,
un svētceļnieku skaits uz jaunavas Marijas svētbildi jūtami samazinājās. (176) Mazāki
99