Globālā Vienprātība

Globālā Vienprātība
pašā augstskolā, kur pats bija mācījies. Nedaudzos gados neievērojamais brīvskolēns bija
tapis par savas tēvijas lepnumu un viņa vārds guva slavu visā Eiropā. {LC 88.2}
Bet tas bija cits darba lauks, kur Huss iesāka savu reformācijas darbu. Dažus gadus pēc
tam, kad viņš bija iesvētīts par priesteri, viņu iecēla Bētlemes baznīcā par sprediķotāju. Šīs
baznīcas dibinātājs bija noteicis, ka svētie raksti tur sludināmi tautas valodā, jo zināja tādas
sludināšanas lielo nozīmi. Neskatoties uz Romas aizliegumu sprediķot tautas valodā,
Bohēmijā to tomēr vēl nebija varējuši gluži aizliegt. Liela bija Dieva vārdu nezināšana, un
ļaunākie grēki valdīja visās ļaužu šķirās. Pret šiem ļaunumiem Huss uzstājās bez žēlastības,
pastāvīgi atsaukdamies uz Dieva vārdiem un izskaidrojot jo pamatīgi un dziļi savas
mācības patiesību un skaidrību. {LC 88.3}
Kāds Prāgas pilsonis, Jeronīms, ar kuru Huss vēlāk nāca ciešos sakaros, atgriezdamies
no Anglijas bija paņēmis līdz Viklifa rakstus. Anglijas ķēniņiene, kura bija piegriezusies
Viklifa rakstiem, bija Bohēmijas princese, un pateicoties viņas iespaidam reformatora
raksti bija izplatījušies viņas dzimtenē. Šos darbus Huss lasīja ar lielu interesi. Viņš bija
pārliecināts par autora ticīgumu un viņa labvēlība vērās uz ieteiktās reformas pusi. Bez kā
pats būtu manījis, Huss bija uzgājis uz tekas, kuru veda tālu prom no Romas. {LC 89.1}
Apmēram tanī pašā laikā ieradās Prāgā no Anglijas divi mācītāji svešinieki, lai tālu no
savas dzimtenes izplatītu to gaismu, ar kuru paši bija tik bagāti. Bet tā kā viņi iesāka ar
atklātu uzbrukumu pāvesta virsvaldībai, tad valdības iestādes viņus jo drīzi apklusināja;
negribēdami atteikties no sava nodoma, viņi ķērās pie citiem līdzekļiem. Būdami tikpat
lieli mākslinieki, kādi viņi bija sprediķotāji, viņi sāka izlietot savu mākslu. Tautai pieejamā
vietā viņi uzgleznoja divas gleznas. Viena attēloja Kristus iejāšanu Jeruzālemē, «pazemīgi
uz ēzeļu mātes kumeļa», viņam sekoja mācekļi kailām kājām un noplīsušās ceļinieku
drēbēs. Otra glezna attēloja pāvesta procesiju — pāvestu tērpušos dārgās drānās, ar
trīskārtīgu kroni galvā, sēdošu uz grezni pušķota zirga; viņam papriekšu gāja trompešu
pūtēji, bet no pakaļas nāca kardināli un prelāti visgreznākos apģērbos. {LC 89.2}
Tas bija sprediķis, kas vērsa uz sevi visu šķiru uzmanību.Nāca baru bari un brīnījās par
zīmējumiem.Neviens nevarēja nesaprast tās mācības, kuras šīs gleznas sludināja;lielie
pretstati starp Kristus lēnprātību un pazemību un starp pāvesta lepnību un lielību, kas teicās
esam Kristus kalps, bija daudzus dziļi satricinājuši. Prāgā valdīja liels uztraukums, un pēc
laiciņa svešiniekiem savas drošības dēļ šķita labāk atkal tālāk doties. Tomēr mācība, kuru
roiņi bija mācījuši, nevarēja tikt aizmirsta. Gleznas atstāja dziļu iespaidu arī uz Husu, un
tas veda viņu pie pamatīgākām bībeles un Viklifa rakstu studijām. Lai gan viņš tagad vēl
nebija sagatavots pieņemt visas Viklifa ieteiktās reformas, tomēr jau skaidrāki viņš redzēja
patieso pāvestības raksturu un ar lielāko dedzību nosodīja samaitāto priesterību, viņas
lepnību un lielību. {LC 89.3}
51