Globālā Vienprātība

Globālā Vienprātība
Visur viņš atdūrās uz tādiem skatiem, kas viņu pildīja ar izbrīnīšanos un bailēm. Viņš
redzēja, ka netaisnība valda visās garīdzniecības šķirās. No pre
lātu lūpāmviņam bija jādzird nepieklājīgi joki, un viņu briesmīgā bezdievība, kura
parādījās pat pa mises laiku, pildīja viņu ar šausmām. Kustoties starp mūkiem un pilsoņiem
viņš redzēja, ka te visur valda izšķērdība un izvirtība. Kur vien tik viņš pagriezās, visur
svētuma vietā svētuma sagānīšana. «Nevar ticēt,» viņš rakstīja, «kādi grēki un kauna darbi
notiek Romā; vajaga redzēt un dzirdēt, lai ticētu parastam izteicienam: ja kautkur ir elle,
tad tā ir vieta, uz kuras Roma celta. Viņa ir bezdibens, iz kura nāk visi grēki!» {LC 120.2}
Ar jaunu pāvesta dekrētu bija apsolīta grēku piedošana visiem tiem, kas uz ceļiem
uzlīdīs pa pazīstamām «Pilāta trepēm», par kurām tiek stāstīts, ka Pestītājs pa viņām
nokāpis, atstādams romiešu tiesas namu, un kuras brīnišķīgā kārtā nokļuvušas no
Jeruzālemes uz Romu. Kādu dienu Luters visā dievbijībā uzlīda pa šim trepēm, bet tad
piepeši viņš izdzirda pērkonim līdzīgu balsi, kura, kā likās, saka: «Taisnais dzīvos caur
ticību!»1 Aiz kauna un bailēs viņš uzlēca kājās un bēga no turienes. Minētā bībeles vieta
nekad nezaudēja savu spēku, viņa dvēselē. No tā laika viņš redzēja skaidrāk kā jebkad
agrāk, cik veltīgi ir palaisties uz cilvēku darbiem, meklējot pestīšanu, un cik nepieciešami
ir vajadzīga ticība uz Kristus nopelniem. Viņa acis bija tapušas atvērtas un nekad vairs
neaizvērās priekš pāvestības maldiem. Novērsis no Romas savas acis, viņš bija novērsies
arī sirdī, un no tā laika plaisa tapa arvien lielāka, līdz beidzot viņš pārrāva visas saites ar
pāvestīgo baznīcu. {LC 120.1}
Luteram atgriežoties no Romas, Vitenbergas augstskola pasniedza tam Dieva vārdu
zinības doktora diplomu.Tagad viņš varēja, ka nekad agrāk, nodoties svētiem rakstiem,
kurus viņš mīlēja.Viņš deva svinīgu apsolījumu, ikdienas un vienmēr rūpīgi studēt Dieva
vārdus, uzticīgi un ar skaidru sirdsapziņu tos sludināt, bet nekad pāvestu pavēles un
mācības.Tagad viņš vairs nebija vienkāršais mūks vai profesors, bet pilnvarots bībeles
varonis; viņš bija aicināts par ganu, ganīt Dieva ganāmos pulkus kuriem vēl slāpa un salka
pēc patiesības. Ar noteiktību viņš uzsvēra, ka kristīgiem nebūs pieņemt nekādas citas
mācības, ka vienīgi tās, kuras pamatojas uz bībeli. Šie vārdi ķēra pāvestības virskundzības
visdziļākos pamatus. Tie saturēja reformācijas dzīvos principus. {LC 120.2}
Luters redzēja, cik briesmīgi ir celt cilvēku teorijas pār Dieva vārdiem. Bez bailēm viņš
uzbruka neticīgo mācīto prātojumiem un pretojās filozofijai un teoloģijai, kurām tik ilgi
bija bijis valdošs iespaids tautā. Viņš atmeta tamlīdzīgas studijas netikvien kā nederīgas un
nenozīmīgas, bet vēl vairāk kā postošas, un lūkoja novērst klausītāju prātus no filozofu un
teologu asprātīgās vārdu spēles uz mūžīgām patiesībām, kuras bija rādījuši pravieši un
apustuļi, {LC 121.1}
Jauka bija vēsts. kuru viņš nesa iztvīkušam pūlim, tas katru vārdu nolasīja no viņa
lūpām. Priecīgā vēsts par Pestītāja mīlestību,drošā apziņa, ka caur viņa asinīm nāk
68