Globālā Vienprātība

Globālā Vienprātība
galvu tikai par to, ka tas bija no jauna kristījies. Šis notikums viņu ierosināja pētīt Bībeli
attiecībā uz bērnu kristīšanu. Rakstos tas nevarēja atrast nevienu pierādījumu, kas
apliecinātu šī rituāla pareizību, bet redzēja, ka vienmēr un visur kā priekšnosacījums
cilvēka kristīšanai tiek prasīta grēku nožēla, atgriešanās un ticība. (239)
Menno aizgāja no Romas baznīcas un savu dzīvi veltīja to patiesību mācīšanai, kuras
pats bija pieņēmis. Vācijā un arī Nīderlandē parādījās fanātiķi, kas sludināja bezjēdzīgas
un musinošas mācības, izsmēja kārtību un tikumību, un aicināja uz vardarbību un
sacelšanos. Menno labi redzēja drausmīgos rezultātus, kuriem pretī neizbēgami veda šīs
kustības, tādēļ viņš enerģiski pretojās maldīgajām mācībām un fanātiķu viltīgajiem
plāniem. Daudzi cilvēki, kurus šie fanātiķi bija maldinājuši, vēlāk tomēr atsacījās no viņu
kaitīgajām mācībām, jo vēl bija jūtams seno kristiešu pēcteču, valdiešu, labais iespaids.
Menno šo cilvēku vidū strādāja ļoti dedzīgi, gūdams labus panākumus.
Divdesmit piecus gadus viņš kopā ar sievu un bērniem ceļoja no vienas vietas uz otru,
ciešot lielas grūtības un trūkumu, bieži nonākot pat dzīvības briesmās. Strādādams
galvenokārt zemāko šķiru vidū, viņš šķērsoja Nīderlandi un Ziemeļvāciju, bet reformatora
iespaids patiesībā sniedzās daudz tālāk. Pēc dabas daiļrunīgs, lai gan ar ierobežotu izglītību,
viņš bija noteikts un godīgs vīrs, pazemīgu garu un smalkjūtīgs savā uzvedībā, – tiešām
dievbijīgs cilvēks. Savā dzīvē viņš vienmēr īstenoja citiem mācītos priekšrakstus, līdz ar
to iemantodams visu ļaužu uzticību. Viņa sekotājus izklīdināja un vajāja. Tie ļoti cieta,
tāpēc ka viņus bieži sajauca ar fanātiskajiem munsteriešiem. Viņa darbības rezultātā
patiesībai pievērsās daudz dvēseles.
Nekur reformētās mācības nepieņēma tik plaši kā Nīderlandē. Tomēr maz bija tādu
zemju, kur šo mācību piekritējiem nācās panest vēl briesmīgākas vajāšanas. Vācijā Kārlis
V reformāciju gan bija aizliedzis un visus tās piekritējus labprāt būtu nodevis uguns
sārtiem, tomēr viņa patvaļai kā barjera pretī pacēlās firsti. Nīderlandē imperatora vara bija
daudz lielāka, tādēļ cits citam ātri sekoja edikti par vajāšanām. (240) Bībeles lasīšana, tās
klausīšanās vai sludināšana, pat tikai runāšana par Bībeli bija noziegums, ko sodīja ar nāvi
uz sārta. Arī Dieva pielūgšana slepenībā, atturēšanās no zemošanās svētbilžu priekšā un
garīgu dziesmu dziedāšana bija sodāma ar nāvi. Tiesāja itin visus, kas atteicās no saviem
maldiem, – vīriešus nonāvēja ar zobenu, bet sievietes dzīvas apraka zemē. Kārļa V un
Fīlipa II valdīšanas laikā bojā aizgāja tūkstošiem cilvēku.
Reiz inkvizitoru priekšā atveda veselu ģimeni, ko apsūdzēja par atturēšanos no mises
un Dieva pielūgšanu mājās. Kad jaunākajam dēlam jautāja, ko viņi tur slepenībā dara, tas
atbildēja: "Mēs zemojamies uz ceļiem un lūdzam, lai Dievs apgaismotu mūsu prātu un
piedotu mūsu grēkus; mēs lūdzam par mūsu valdnieku, lai viņa valdīšanas laikā zeltu
labklājība un dzīve būtu laimīga; mēs lūdzam par mūsu pilsētas valdi, lai Dievs viņus
141