Globālā Vienprātība

Globālā Vienprātība
arī altārim, "to šķīstīt un svētīt no Izraēla bērnu nešķīstībām". (3. Moz.16:16,19, Glika
tulk.)
Reizi gadā, lielajā Salīdzināšanas dienā, priesteris iegāja vissvētākajā vietā, lai šķīstītu
svētnīcu. Tur izpildītais darbs noslēdza gadskārtējo kalpošanas ciklu. Salīdzināšanas dienā
pie telts durvīm atveda divus āžus, par kuriem lozēja, "viens mesls Kungam un otrs mesls
Azazēlam". (3. Moz.16:8) Āzi, kuram krita Kunga loze, vajadzēja nokaut par grēku upuri
tautas labā. Un priesterim tā asinis bija jānes aiz priekškaramā un jāslaka uz žēlastības
krēsla un tā priekšā. Asinis vajadzēja slacīt arī uz kvēpināmo altāri, kas atradās pirms
priekškara.
"Un Ārons lai liek savas abas rokas uz dzīvā āža galvas un uz tā izsūdz visus Izraēla
bērnu noziegumus un visus viņu pārkāpumus pēc visiem viņu grēkiem, un tos liek uz āža
galvu un palaiž to tuksnesī caur zināma vīra roku. Un tā āzis uz sevis nu nesīs viņu
noziegumus tuksnesī." (3. Moz. 16:21,22, Glika tulk.) Grēka āzis vairs nenāca Izraēla
nometnē, un vedējam, pirms tas drīkstēja atgriezties sabiedrībā, vajadzēja ar ūdeni mazgāt
sevi un savas drēbes.
Visa šī ceremonija tiecās izraēliešiem norādīt uz Dieva svētumu un Viņa riebumu pret
grēku, kā arī mācīt, ka nav iespējams saskarties ar grēku un palikt neaptraipītam. No
ikviena vīra šī salīdzināšanas darba laikā prasīja vislielāko nopietnību. (420) Bija jānoliek
visi laicīgie darbi, un visai Izraēla draudzei šo dienu vajadzēja pavadīt svinīgā pazemībā
Dieva priekšā, lūdzot, gavējot un dziļi pārmeklējot savas sirdis.
Šī ēnas kalpošana atklāj svarīgas salīdzināšanas darba patiesības. Grēcinieka vietā tika
pieņemts vietnieks, tomēr upura dzīvnieka asinis grēku pilnīgi neizdeldēja. Tās tikai deva
iespēju grēku pārnest uz svēto vietu. Upurējot asinis, grēcinieks atzina likuma autoritāti,
izsūdzēja savus pārkāpumus un, ticot gaidāmajam Glābējam, izteica savas ilgas pēc
piedošanas, bet ar to viņš vēl nebija pilnīgi atbrīvots no bauslības prasītā soda.
Salīdzināšanas dienā augstais priesteris, pienesis draudzes upuri, ar šī upura asinīm iegāja
vissvētākajā vietā un tās slacīja uz salīdzināšanas vāka tieši virs bauslības, lai dotu
gandarījumu tās prasībām. Tad kā starpnieks viņš grēkus uzņēmās uz sevis un iznesa tos
no svētnīcas. Uzlicis rokas uz atlaižamā āža galvas, viņš izsūdzēja visus šos pārkāpumus,
ar to rādot, ka grēki tagad tiek uzlikti āzim. Un tikai pēc tam, kad āzis tos aiznesa prom,
uzskatīja, ka tauta tagad uz visiem laikiem no tiem ir brīva.
Tāda bija kalpošana "Debesu svētnīcas attēlam un ēnai". Un ko zemes svētnīcas
kalpošanā izpildīja simbolos, tam īstenībā bija jānotiek Debesu svētnīcā. Pacēlies Debesīs,
mūsu Pestītājs iesāka savu Augstā Priestera darbu. Pāvils saka: "Kristus nav iegājis rokām
taisītā svētnīcā, patiesās attēlā, bet pašās Debesīs, lai tagad par mums parādītos Dieva vaiga
priekšā." (Ebr. 9:24)
258