Globālā Vienprātība

Globālā Vienprātība
pareizs, lai cik nopietni pie tam domātu, tad viņš pēc visas varbūtības atradīsies uz
nepareiza cela. {LC 301.2}
Dievs mums ir devis savu vārdu, lai mēs iepazīstamies ar viņa pamācībām, lai katrs
pats zinātu, ko viņš no mums prasa. Bet rakstu mācītājs nāca pie Jēzus ar jautājumu: «Ko
man būs darīt, lai iemantoju mūžīgu dzīvošanu?» Pestītājs viņam norādīja uz rakstiem,
sacīdams: «Kā stāv bauslībā rakstīts? Kā tu lasi?»1 Nezināšana nevar aizbildināt ne vecu,
nedz jaunu, nedz atsvabināt no sodības, kuru prasa Dieva likumu pārkāpumi, jo viņiem ir
sasniedzami skaidri uzrakstītie likumi, pamatmācības un prasījumi. Nepietiek ar to vien,
ka ir labi nodomi; nepietiek ar to vien, darīt to, ko pats par labu atzinis un ko sludinātājs
par labu nosaucis. Dvēseles pestīšana ir apdraudēta un tāpēc katram pašam ir jāmeklē
svētos rakstos. Lai cik stipra būtu viņa pārliecība, lai cik stipri viņš varētu paļauties, ka
garīdznieks zin, kas ir patiesība,— tas tomēr vēl nevar būt drošs pamats. Viņam ir karte,
kas rāda katru zīmi ceļā, kurš ved uz augšu, uz debesīm, un tāpēc viņam nekas nebūtu
jāmēģina atminēt. {LC 302.1}
Saprātīgas būtnes pirmais un augstākais pienākums ir mācīties iz svētiem rakstiem, kas
ir patiesība, un tad staigāt viņas gaismā un citus uzmudināt sekot savam piemēram.
Ikdienas mums būtu uzcītīgi jāstudē bībeli, jāsver katru domu, jāsalīdzina rakstu vietas
viena ar otru. Ar Dieva palīdzību mums jānodibina pašiem savi uzskati, jo mums pašiem
par sevi būs jāatbild Dieva priekšā. Bībelē uz visskaidrāko parādītās patiesības ir no
mācītiem vīriem, kuri savā lielā gudrībā māca, ka svētiem rakstiem ir mistiska,
noslēpumaina, garīga nozīme, kas lietotā valodā nav redzams— tītas šaubās un tumsā. Šie
vīri ir neīsti skolotāji. Jēzus uz tādiem ļaudīm sacīja: «Jūs tos rakstus nepazīstiet, nedz
Dieva spēku.»2 Ja būtu lietots simbols, vai runas glezna, bībeli būtu jāizskaidro tādā
nozīmē, kādu viņa caur saviem atklājumiem prasa. Kristus ir devis apsolījumu: «Ja kas grib
Viņa prātu darīt, tas atzīs, vai šī mācība ir no Dieva, jeb vai es pats no sevis runāju.»1 Kad
cilvēki bībeli ņemtu, kā viņa skan, kad nebūtu neīstu skolotāju, kas samaitā un samulsina
viņu prātus, tad varētu padarīt darbu, kas eņģeļus priecīgus darītu un tūkstošus un atkal
tūkstošus, kas maldīdamies staigā, vestu pie patiesā Kristus ganāmā pulka. {LC 302.2}
Studējot bībeli, mums būtu jāpieliek visus savus gara spēkus, visu savu saprašanu, lai
varētu aptvert Dieva dziļumus tikdaudz, cik tas mirstīgam ir iespējams; tomēr mēs
nedrīkstam aizmirst, ka patiess mācekļa gars ir zināšana, kopota ar bērna padevību. Bībeles
grūtos problēmus nevar veikt ar tām pašām metodēm, kā tas notiek filozofijā. Mums pie
bībeles studēšanas nebūtu jāstājas ar rādu pašpaļaušanos, ar kādu iet zinātnes laukā, bet
jāiet pie Dieva ar lūdzošu nn pazemīgu sirdi un ar patiesu izdošanos mācīties to, kas ir viņa
prāts. Mums ir jānāk ar pazemīgu un slāpstošu garu, lai varētu to atzīt, kas ir sacījis: «Es
esmu»; citādi ļaunie eņģeļi mūsu saprašanu tā aptumšos un mūsu sirdis tā apcietinās, ka
patiesība nevarēs atstāt uz mums nekādu iespaidu. {LC 303.1}
361