Globālā Vienprātība

Globālā Vienprātība
ir Dieva bērns, jo ir saņēmis bērnības garu, kas viņam liek izsaukties: «Aba, tētīt!» Vai
viņam tagad ir brīv pārkāpt Dieva baušļus? Pāvils prasa: «Vai tad mēs bauslību iznīcinājām
caur ticību? Nemaz! Bet mēs bauslību apstiprinājam.» «Kā mēs, kas grēkam esam miruši,
tajā vēl gribētum dzīvot?» un Jānis izsakās: «Jo šī ir Dieva mīlestība, ka mēs turam viņa
baušļus, un viņa baušļi nav grūti.»1 Atdzimstot sirds top vesta saskaņā ar Dievu un viņa
likumiem. Kad šī lielā pārvēršanās grēciniekā ir notikusi, tad viņš ir pārgājis no grēka uz
svētumu, no pārkāpšanas un sacelšanās uz paklausību un uzticību. Vecā dzīve, kur tas
atsvešinājās no Dieva, ir mitējusies; ir iesākusies jauna dzīve— ar piedošanu, ticību un
mīlestību. Tad «bauslības taisnība taps piepildīta iekš mums, kas nestaigājam pēc miesas,
bet pēc gara.»2 Tad dvēseles valoda būs: «Cik ļoti es mīlu tavu bauslību! To es pārdomāju
ikdienas.»3
«Jo caur bauslību nāk grēku atzīšana.»4 Bez likuma cilvēkam nav pareizs jēdziens par
Dieva skaidrību un svētumu un par sava paša vainā un neskaidrību. Viņam nava īstā
pārliecība par savu grēku, viņš nejūt vajadzību pēc grēku nožēlošanas, Tā kā viņš savā
pazušanas stāvoklī sevi par Dieva baušļu pārkāpēju neatzīst, tad viņš arī neapzinās, ka
viņam vajadzīgas Kristus izlīdzināšanās asinis. Pestīšanas cerība tiek pieņemta,
nepārvēršot sirdi un nepārgrozot dzīves ceļus. Tādā kārtā notiek paviršas atgriešanās, un
veseli pulki tiek pieskaitīti draudzei, kuri nekad nav bijuši savienoti ar Kristu. Maldīgas
pestīšanas teorijas, kuras arī ceļas caur Dieva likumu pienācīgas neievērošanas, vai viņu
pilnīgas atmešanas, mūslaiku reliģiskās kustībās ieņem redzamu vietu. Šis teorijas ir
netikvien nepareizas mācības ziņā, bet arī praktiski postošas; un tas fakts, ka viņas visur
tiek uzņemtas, dara par otrtik vajadzīgu, vest cilvēkus pie skaidra ieskata, kas ir
pestīšana. {LC 223.2}
Patiesa svēttapšana ir bībeles mācība. Apustulis Pāvils paskaidro savā vēstulē
Tesalonikas draudzei: «Jo šis ir Dieva prāts, ka jūs topat svēti.» un viņš lūdz: «Bet pats
miera Dievs lai jūs svētī {LC 224.1}
caur caurim.»5 Bībele skaidri māca, kas ir svēttapšana un kā to var panākt. Pestītājs
lūdza par saviem mācekļiem: «Svēti tos tavā patiesībā, tavs vārds ir patiesība.»1 un Pāvils
māca, ka ticīgie tikai caur svēto Garu var kļūt svēti.2 Kas tad ir svētā Gara darbs? Jēzus to
pasacīja saviem mācekļiem: «Bet kad viņš, tas patiesības gars, nāks, tas jūs vadīs uz visu
patiesību.»3 Arī dziesminieks Dāvids saka: «Tavi baušļi ir tīra patiesība.» Dieva vārds un
gars rāda cilvēkam lielos taisnības pamatus, kas ir iemiesots Dieva likumos. Un tā kā Dieva
bauslis. «svēts, taisns un labs» ir noraksts no dievišķās pilnības, tad iz tā seko, ka raksturs,
kurš viņā ir uzaudzis, arī ir svēts. Kristus ir šāda rakstura pilnīgs piemērs. Viņš saka, viņš
turot sava tēva baušļus: «Jo kas viņam patīk, to es allažiņ daru.»4 Kristus pakaļ staigātājiem
ir jātop viņam līdzīgiem, caur Dieva žēlastību jāattīsta raksturs, kas saskan ar viņa svēto
likumu galveniem pamatiem. Tā ir svēttapšana, kādu bībele māca. {LC 224.2}
184