Globālā Vienprātība

Globālā Vienprātība
«To darīdams,» raksta viņš vienam savam draugam. «apspiestais iegūst divkārtējus
labumus; pirmkārt, mācības uzrakstot, var tās labāk sagatavot citiem priekš pārspriešanas;
otrkārt var labāk iedarboties ja ne uz iedomīgā un pļāpīgā tirāna sirdsapziņu, tad mazākais
uz viņa bailēm, jo citādi viņa pavēlošā runa neļautu otram nākt pie vārda.» Kad viņi otreiz
sanāca kopā, Luters deva skaidru, īsi savilktu un spēka pilnu savu uzskatu izskaidrojumu
ar daudz pierādījumiem iz svētiem rakstiem. Šo savu rakstu viņš nodeva kardinālam, pēc
tam kad bija to skaļi izlasījis priekšā, bet kardināls to nicinoši pasvieda pie malas, teikdams,
ka esot pārāk daudz lieku vārdu un neko nepierādošu citātu. Tagad Luters skaidri atbildēja
augstprātīgam prelātam par baznīcas tradīcijām un mācībām kuras tas vislabāk pārzināja
un viņu pilnīgi apgāza. {LC 132.3}
Kad nu prelāts redzēja, ka Lutera domas nav atspēkojamas, viņš zaudēja
pašsavaldīšanos un izsaucās: «Atsauc! Ja tu negribi, es tevi sūtīšu uz Romu, kur tev būs
jāstājas tiesnešu priekšā, kas ir aicināti tevi tiesāt. Es tevi, tavus piekritējus, tavus tagadējos
nn varbūt jaunos labvēļus — visus nolādēšu un izslēgšu no baznīcas.» Beidzot viņš vēl
sacīja lepni un dusmīgi: «Atsauc, jeb manās acīs.vairs nerādies!» Reformators un viņa
draugi vairs nerādījās. ar ko skaidri deva saprast, ka no viņu atsaukums nav gaidāms. Tas
nekādā ziņā nesaskanēja ar kardināla nolūkiem. Viņš pats sev bija glaimojis, domādams ka
ar varu viņš piespiedīšot Luteru padoties. Bet tagad, palicis viens ar saviem palīgiem, viņš
skatījās gan uz vienu, gan uz otru un bija stipri saīdzis par negaidīto neizdošanos. {LC
133.1}
Lutera pūles šinī gadījumā nebija bez labām sekām. Lielai sapulcei bija dota izdevība
abus vīrus salīdzināt un pašai izspriest, kāds gars katrā parādās, un kāds stiprums un kāda
patiesība ir pamatā katram no viņiem. Cik zīmīga starpība! Reformators, vienkāršs,
pazemīgs, noteikts, tur stāvēja Dieva spēkā un patiesība bija viņam blakus; pāvesta
vietnieks, iedomīgs, augstprātīgs un nepraša, bija bez mazākā pierādījuma iz svētiem
rakstiem, bet pastāvīgi sauca: «Atsauc, jeb esi gatavs braukt uz Romu un saņemt pelnīto
sodu.» {LC 133.2}
Lai gan Luters bija sev sagādājis drošības pavadoņus, Romas kalpi taisīja plānus, viņu
saķert un iemest cietumā. Viņa draugi pastāvēja uz to, ka esot gluži lieki, ka viņš vēl ilgāk
paliekot; lai viņš bez kavēšanas griežoties atpakaļ uz Vitenbergu, ievērojot pie tam
vislielāko uzmanību, lai viņu nodomi nenāktu zināmi. Tad nu viņš arī dienai austot atstāja
Augsburgu, uz zirga pavadīts tikai no viena pavadoņa, ko tam maģistrāts bija sūtījis līdz.
Ar vienu otru nojautu viņš slepeni jāja pa pilsētas tumšām un klusām ielām. Modrīgi un
nežēlīgi ienaidnieki domāja, kā viņu nomaitāt. Vai viņam izdosies izbēgt no izliktām
cilpām? Tie bija rūpju unnopietnas lūgšanas brīži. Viņš nāca pie kādiem maziem vārtiņiem
pilsētas mūrī. Tie viņam tika atvērti un viņš ar savu pavadoni bez šķēršļiem izjāja laukā.
Būdami drošībā, ārpus pilsētas robežām, bēgļi laidās ātrāk bēgt, un iekams sūtnis dabūja
zināt par Lutera aizceļošanu, pēdējais saviem vajātājiem vairs nebija sasniedzams. Sātans
75