Globālā Vienprātība

Globālā Vienprātība
piekritējiem savu lietu aizstāvēt ar Bībeli. Bet viņi labi zināja, ka šis ierocis tiem maz var
palīdzēt; daudz labprātāk tie būtu lietojuši cietumu, spīdzināšanu un dedzināšanu uz sārta.
Bet tagad lomas bija mainītas, un viņi juta, ka krīt bedrē, kur bija cerējuši iegrūst Berkvīnu.
Apmulsuši tie steidzīgi meklēja kādu glābšanās iespēju.
Tieši tajā laikā uz ielas stūra tika sakropļota jaunavas Marijas statuja. Par to uztraucās
visa pilsēta. Ļaudis bariem plūda uz notikuma vietu, izsakot savas sēras un sašutumu. Arī
karalis jutās dziļi aizskarts. Šo gadījumu mūki varēja izmantot savā labā, un viņi arī
nekavējās to darīt. "Tie ir Berkvīna mācību augļi," tie nikni kliedza. "Šī luterāņu
sazvērestība gatava gāzt visu – reliģiju, likumus un pašu troni." (5)
Berkvīnu no jauna arestēja. Karalis atstāja Parīzi, un tā mūkiem radās iespēja netraucēti
piepildīt savus nodomus. Reformatoru nopratināja un notiesāja uz nāvi, un, lai Francis
nevarētu vēlreiz iejaukties un viņu izglābt, spriedumu izpildīja tajā pašā dienā, kad to
pasludināja! (218) Ap pusdienas laiku Berkvīnu veda uz nāves soda vietu. Sapulcējās
milzīgs ļaužu pūlis, kas vēlējās redzēt visu notiekošo, un te nu daudzi pārsteigti un
izbijušies saprata, ka šoreiz par upuri izraudzīts vīrs no Francijas vislabākās un
drosmīgākās dižciltīgo ģimenes. Viļņojošā pūļa sejas aptumšoja neziņa, sašutums,
nicinājums un rūgts naids, bet uz vienas sejas nebija nekādu ēnu. Mocekļa domas kavējās
tālu prom no šīs kņadas un trokšņa, viņš apzinājās vienīgi sava Kunga klātbūtni.
Nožēlojamie rati, kuros tas brauca, viņa vajātāju dusmīgās sejas, briesmīgā nāve, kas
viņu sagaidīja, – visām šīm lietām reformators nepievērsa nekādu uzmanību, viņam blakus
atradās Tas, kurš dzīvo, kaut gan bija miris, bet tagad ir mūžīgi dzīvs, un kuram ir nāves
un elles atslēgas. Berkvīna seja staroja Debesu gaismā un mierā. Viņš bija tērpies labākajās
drēbēs – "samta apmetnī, atlasa un damasta kamzolī un ar zelta pavedieniem izrakstītās
zeķēs". (6) Viņš savu ticību ķēniņu Ķēniņam gatavojās apliecināt visu vērojošā Universa
klātbūtnē, un nekādas skumju pazīmes nedrīkstēja apēnot tā prieku.
Gājienam lēni virzoties uz priekšu pa cilvēku pieblīvētajām ielām, ļaudis izbrīnījušies
ievēroja, ka viņa skats un stāja pauda mieru un uzvaras prieku. "Viņš izskatās kā tāds, kas
sēž templī un pārdomā svētas lietas," (5) ļaudis savā starpā runāja.
Uz sārta Berkvīns mēģināja ar dažiem vārdiem griezties pie pūļa, bet mūki, baidīdamies
no sekām, sāka kliegt, un kareivji šķindināja savus ieročus, tā ka viņu klaigas apslāpēja
mocekļa balsi. Tādā veidā 1529. gadā kulturālās Parīzes augstākās literāri izglītotās
autoritātes un garīdzniecība "1793. gada vienkāršajiem ļaudīm atstāja zemisku priekšzīmi,
noslāpējot mirstoša cilvēka svētos vārdus". (5)
Berkvīnu nožņaudza, un viņa miesas aprija liesmas. Ziņas par viņa nāvi atnesa bailes
reformācijas draugiem visā Francijā. (219) Bet viņa piemērs nebija veltīgs. "Arī mēs esam
127