Globālā Vienprātība

Globālā Vienprātība
evaņģēlija un savu ticību brīvi apliecināt, arī tad, kad viņš būtu aicināts doto liecību ar
savām asinīm apzieģelēt. {LC 157.1}
Kad viņu atkal veda saeimas priekšā, uz viņa sejas nebija ne mazākās baiļu vai
neveiklības ēnas. Mierīgi un cēli, uzkrītoši droši viņš stāvēja kā Dieva liecinieks zemes
vareno vidū. Ķeizara ierēdnis tagad prasīja pēc atbildes, vai viņš gribot savas mācības
atsaukt. Lutera atbilde bija padevīgi un pazemīgi noskaņota, bez kaislības un ārējā
karstuma. Viņa izturēšanās bija godbijīga; bet viņš skatījās priecīgi un paļāvīgi, un tas
sapulci pārsteidza. {LC 157.2}
«Jūsu ķeizariskā majestāte, jūsu gaišības, lielkungi un žēlīgie kungi,» sacīja Luters, «es
vispazemīgi ierodos jūsu priekšā man vakar noliktā termiņā un lūdzu jūsu ķeizarisko
majestāti un žēlīgos lielkungus, uzklausīt žēlīgi manu taisno un patiesīgo kā es cerulietu.
Kad es kautkā noziegtos pret galma paražām, kad lūdzu man žēlīgi to piedot, jo es neesmu
audzināts pie galma, bet klosterī.» {LC 157.3}
Pāriedams tālāk uz pašu jautājumu, viņš paskaidroja, ka ne visiem viņa publicētiem
rakstiem ir viens un tas pats raksturs. Dažos viņš esot apskatījis ticību un labos darbus, un
pat viņa ienaidnieki tos esot atzinuši nevis par sekliem, bet pat par derīgiem. Viņus atsaukt
nozīmētu atmest patiesības, kuras no visām partijām atzītas. Viena daļa rakstu ir tādi, kas
atsedz pāvestības ļaunumus un samaitājošo rīcību. Šos darbus atsaukt nozīmētu stiprināt
Romas tirāniju un vēl plašāk atvērt durvis neskaitāmām, lielām bezdievībām. Esot vēl tādas
grāmatas, kurās viņš aizskāris atsevišķas personas, tāpēc ka viņas aizstāvējušas pastāvošos
ļaunumus. Attiecībā pret tiem viņš atklāti atzīstoties, ka bieži esot bijis karstāks, nekā bijis
vajadzīgs. Viņš nemaz nesakot, ka esot bez kļūdām; bet arī pēdējās grāmatas viņš nevarot
atsaukt, jo tāda viņa rīcība padarītu patiesības ienaidniekus vēl drošākus, un tie kad
izlietošot gadījumu un apspiedīšot Dieva tautu ar vēl jo lielāku nežēlību. {LC 158.1}
Tālāk viņš turpināja: «Tāpēc ka esmu cilvēks un ne Dievs, es savas grāmatas nevaru
citādi aizstāvēt, kā mans Kungs un Pestītājs Jēzus Kristus ir teicis par savām mācībām: «Ja
es esmu nepareizi runājis, tad pierādi, ka tas nepareizi.»1 Tāpēc es caur Dieva žēlastību
lūdzu jūsu ķeizarisko majestāti un žēlīgos lielkungus, lai visi, kas var un kas grib, vai
augstas, jeb zemas kārtas— pierādīt man ar apustuļu un praviešu rakstiem, ka esmu
maldījies. Tad, kad būšu pārliecināts par savu maldīšanos, es labprātīgi atsaukšu savas
kļūdas un maldus, un būšu pirmais, kas manas grāmatas iemet uguni. No tā skaidri un gaiši
ir redzams, ka es labi esmu apsvēris visas briesmas un bēdas, kas rastos, ja manas mācības
nosodītu. Man patiesi ir vislielākais prieks, redzēt, ka Dieva vārdu dēļ rodas šķelšanās un
nevienprātība; jo tā būs būt ar Dieva vārdiem, tāds viņu ceļš, tāda viņu laime — pats
Kristus, tas Kungs, ir sacījis: «Es neesmu nācis atnest mieru, bet zobenu.»2 Tāpēc ir labi
jāapdomā,cik brīnišķīga un briesmīga ir Dieva tiesa, lai tas, ar ko domā izbeigt
nevienprātības un šķelšanos, paļaujoties uz mūsu varu un gudrību un iesākot ar Dieva vārdu
89