Globālā Vienprātība

Globālā Vienprātība
sataisījuši sātanam ceļu uz cilvēku dvēselēm, un tas varēja iet un darīt, kā tam labāk
patīk. {LC 174.3}
Viens no šiem praviešiem apgalvoja, ka eņģelis Gabriēls viņu esot pamācījis. Kāds
students atstāja savas studijas un piebiedrojās tam, teikdams par sevi, ka Dievs viņam esot
devis spējas izlikt svētos rakstus. Citi, no dabas fanātiķi, piebiedrojās šiem abiem, un drīz
šie murgotāji sacēla ne mazu uztraukumu. Lutera sprediķi visur bija uzmodinājuši
gulētājus, visi atzina reformas nepieciešamību, un tagad jauno praviešu apgalvojumi
noveda no ceļa daudzas tiešām krietnas dvēseles. {LC 174.4}
Šīs kustības vadoņi devās uz Vitenbergu un uzspieda arī Melanhtonam un viņa
līdzstrādniekiem atzīt sevi par tādiem praviešiem. Viņi sacīja: «Dievs mūs izsūtīja mācīt
ļaudis. Mēs sarunājamies pastāvīgi ar Dievu un visa nākotne mums redzama; mēs esam
apustuļi un pravieši un atsaucamies uz doktoru Luteru.» {LC 174.5}
Reformatori izbrīnījās un apjuka. Tas bija tāds elements, ar kādu viņiem agrāk nekad
nebija bijušas darīšanas, un viņi nezināja, kā izturēties. Melanhtons sacīja: «Šie ļaudis nav
ikdienišķi gari, bet kādi gari?» «Mēs garu neslāpēsim, bet no velna arī neļausimies
apmuļķoties.» {LC 177.1}
Jaunās mācības augļi drīz bija redzami. Tauta tika novesta tik tālu, ka tā pilnīgi atmeta
bībeli. Augstskolās sacēlās lielas jukas. Studējošie vairs negribēja neko atzīt, atstāja
studijas un augstskolu. Tiem vīriem, kuriem priekš reformācijas tālākvirzīšanas būtu
bijušas vajadzīgās spējas un arī vajadzīgais iespaids tautā, pretim visām savām cerībām
redzēja tikai to, ka reformācija jau tuvu galam. Pāvesta saime atkal kļuva paļāvīga un
gavilēdama izsaucās: «Vēl viens mēģinājums, un mēs visu atkal būsim atguvuši
atpakaļ.» {LC 177.2}
Luters sacīja ar dziļu noskumšanu, dzirdēdams kas notiek ārpus viņa Vartburgas: «Es
vienmēr gaidīju, ka sātans mums dos kādu cirtienu.» Viņš nojauda viltus praviešu patieso
dabu un redzēja briesmas, kuras draud patiesībai. Kad pāvests un ķeizars vērsās pret viņu,
viņš nesajuta tādu nemieru un tādu bēdu smagumu, kā tagad. Tā saucamie reformācijas
draugi bija izvērtušies par viņas ļaunākiem ienaidniekiem. Taisni tās patiesības, kas viņa
nemierīgai dvēselei bija nesušas tik lielu prieku un apmierinājumu, tagad bija tapušas
draudzēs par šķelšanās un sajukuma cēloni. {LC 177.3}
Reformācijas darbu Luters bija darījis dzīts no Dieva gara, uz sevi nemaz
neskatīdamies. Nebija viņam nolūks ieņemt tādu stāvokli, kādā to bija pacēlis pats darbs,
nedomāja viņš arī nemaz kautko pamatīgi pārgrozīt. Viņš bija tikai Dieva neizmērījami
spēcīgās rokas ierocis. Dažreiz viņš bijās pats par sava darba sekām. Vienreiz viņš bija
sacījis; «Kad es zinātu, ka mana mācība būtu bijusi tikai vienam vientiesīgam cilvēkam par
107