Globālā Vienprātība

Globālā Vienprātība
Nodaļa 15 - Francijas Revolūcija
Sešpadsmitā gadu simtenī reformācija, nākdama ar atvērtu bībeli, tika uzņemta visās
zemēs. Dažas tautas viņu apsveica ar jo lielu prieku, kā paša Dieva sūtītu. Citās zemēs
pāvestībai izdevās viņas izplatīšanos stipri aizkavēt, un bībeles atziņas gaisma ar savu
izdaiļojošo iespaidu gandrīz palika ārpusē. Vienā zemā gan uzņemšanu atradusi, tā netika
saprasta no tumsas varas. Veselus gadusimteņus cīnījās patiesība un maldi dēļ valdības
zižļa. Beidzot ļaunums uzvarēja un patiesība tika izstumta laukā. «Bet šī ir tā sodība, ka
gaišums nācis pasaulē un cilvēki vairāk mīlēja tumsību, nekā gaišumu.»1 Šī tauta tika
atstāta savā vaļā, lai pļautu to, ko sējusi. Viņai, kas Dieva žēlastību bija apsmējusi, Dievs
atņēma savu garu, nn viņa vairs nespēja pār sevi valdīt. Dievs lika ļaunumam ienākties, un
visa pasaule redzēja, kas notiek, kad atmet gaismu. {LC 187.1}
Francijas jau vairākus gadu simteņus pret bībeli vērstā cīņa sasniedza savus augstumus
revolūcijā. Šis briesmīgais izverdums bija Romas nopelns, svēto rakstu apspiešanas sekas.
Tās vislabāk liecināja par pāvestu politikas sekām. Romas baznīcas vairāku gadusimteņu
nopelns, viņas mācību nopelns, nekad gaišāk nebija redzams, kā toreiz. {LC 187.2}
Svēto rakstu vajāšana, kāda notika pāvesta valdīšanās laikā, bija jau pasludināta no
praviešiem; Jāņa parādīšanās grāmatas sarakstītājs arī norāda uz briesmīgiem rezultātiem,
kurus īpaši Francija dabūja piedzīvot caur antikrista valdīšanu. {LC 187.3}
Tā Kunga eņģelis sacīja: «un tie svēto pilsētu samīs četrdesmit divi mēnešus. Un es
došu saviem divi lieciniekiem un tie pravietos tūkstots divisimts un sašdesmit dienas, ar
maisiem apģērbti... Un kad tie savu liecību būs pabeiguši, tad tas zvērs, kas izkāpj no
bezdibeņa, ar tiem karos, tos uzvarēs un nokaus. Un viņu miesas gulēs uz lielās pilsētas
ielas, kas garīgi tiek saukta Sodoma un Ēģipte, tur arī viņu Kungs krllstā sists... Un tie, kas
dzīvo virs semes, priecāsies par tiem un līksmosies un citi citam dāvanas sūtīs, jo šie
pravieši bija mocījuši tos, kas virs zemes dzīvo. Un pēc pusceturtas dienas iegāja iekš tiem
dzīvības gars no Dieva, un tie stājās uz savām kājām un lielas izbailes uzkrita tiem, kas tos
redzēja.»1 {LC 188.1}
Še pieminētie «četrdesmit divi mēneši» un «tūkstots divisimts un sešdesmit dienas» ir
viens un tas pats. Abi skaitļi norādīja laiku, cik ilgi Kristus draudzei bija no Romas
apspiestai tapt. Tie 1260 pāvestu valdīšanās gadi iesākas ar pāvesta varas galīgu
nodibināšanos 538. g. p. Kr. un tiem vajadzēja notecēt 1798. gadā. Tanī gadā franču armija
iegāja Romā un saņēma pāvestu gūstā, kurš vēlāk trimdā nomira. Kaut gan drīz pēc tam
izvēlēja jaunu pāvestu, tad tomēr pāvesta priesteri bijušo varu nekad vairs neieguva.
Kristus draudzes vajāšanas neturpinājās visus tos 1260 gadus. Iežēlodamies par savu tautu
Dievs saīsināja piemeklēšanas laiku. Savā priekšpasludināšanā par lielām bēdām, kas
piemeklēs viņa draudzi, Pestītājs sacīja: Un ja šis dienas netaptu paīsinātas, tad neviena
158