Globālā Vienprātība

Globālā Vienprātība
varēju aptvert. Jo vairāk pārcilāju dažādos variantus, jo neskaidrāki kļuva mani secinājumi.
Tad es centos nedomāt, bet prāts nebija savaldāms. Es tiešām jutos ļoti nelaimīgs, bet
nesapratu iemeslu. Es kurnēju un sūdzējos, bet nezināju par ko. Apzinājos, ka kaut kur ir
pielaista kļūda, bet nesapratu, kā to izlabot un kur atrast kaut ko labāku. Es skumu, bet
cerību nekur neredzēju."
Šādā stāvoklī viņš pavadīja vairākus mēnešus. Pēkšņi," Millers saka, "mani dziļi
iespaidoja Pestītāja raksturs. (319) Šķita, ka tiešām var arī būt tik laba un līdzjūtīga Būtne,
kas atdod pati sevi, lai izpirktu mūsu pārkāpumus, tādā veidā glābjot no grēka soda
izciešanas. Es sapratu, cik tai jābūt brīnišķai Personai, un iztēlojos, kā varētu mesties Tās
rokās un uzticēties Viņa žēlastībai. Bet radās jautājums: kā pierādīt, ka tāda Būtne vispār
pastāv? Es atradu, ka ārpus Bībeles nav nekādu ziņojumu par kāda Glābēja esamību, ne arī
drošības par nākošo dzīvi.(..)
Redzēju, ka Bībele piedāvā tieši tādu Pestītāju, kāds man bija vajadzīgs, mani mulsināja
tikai viena doma, kā gan cilvēku sarakstīta grāmata var atklāt tādus pamatlikumus, kas tik
pilnīgi atbilst kritušās pasaules vajadzībām. Biju spiests atzīt, ka Raksti ir Dieva sniegta
atklāsme. Tie man sagādāja prieku, un Jēzū es atradu Draugu. Pestītājs kļuva par pirmo
starp desmit tūkstošiem, un Raksti, kas iepriekš šķita tumši un pretrunīgi, tagad pārvērtās
par spīdekli zem manām kājām un gaismu manā ceļā. Mans prāts noskaidrojās un
nomierinājās. Es atradu, ka Kungs Dievs ir varena Klints dzīves okeāna vidū. Bībele tagad
kļuva par grāmatu, ko studēju vairāk par visu citu, un patiesi varu apliecināt, ka pētīju to
ar lielu prieku. Es atradu, ka man nekad nav stāstīta pat puse no patiesības. Brīnījos, kāpēc
iepriekš nebiju saskatījis tās skaistumu un godību, un jutos pārsteigts, ka esmu spējis to
noraidīt. Tur es atradu visu, ko vien mana sirds varēja vēlēties, – zāles ikvienai manai
slimībai. Līdz ar to zaudēju patiku uz citu lasāmvielu un ar visu savu sirdi sāku meklēt
gudrību no Dieva. (1)
Pēc tam Millers atklāti apliecināja savu ticību reliģijai, ko bija nicinājis. Bet viņa
neticīgie biedri nevilcinājās izvirzīt visus tos argumentus, kurus tas pats agrāk bieži bija
lietojis pret Rakstu dievišķo autoritāti. Tajā laikā viņš vēl nebija sagatavots tiem atbildēt,
bet tomēr sprieda, ka Bībelē, ja tā ir atklāsme no Dieva, jāvalda pilnīgai saskaņai, un, ja tā
ir dota cilvēku pamācīšanai, tad tai jābūt arī piemērotai cilvēku saprašanai. Viņš nolēma
pats izpētīt Rakstus un noskaidrot, vai šķietamās pretrunas nav iespējams saskaņot un
novērst.
Cenzdamies nolikt pie malas visus aizspriedumainos uzskatus un iztikdams bez
komentāriem, viņš salīdzināja dažādos Bībeles tekstus, izmantodams tikai norādes uz
lappušu malām un konkordanci. Savas studijas viņš turpināja regulāri un plānveidīgi:
iesākot ar 1. Mozus grāmatu un lasot pantu pēc panta, ātrāk neejot tālāk, kamēr atsevišķo
fragmentu nozīme bija atklājusies tik tālu, ka nepalika vairs nekas neskaidrs. Ja kāda vieta
192