Globālā Vienprātība

Globālā Vienprātība
no manas kalpošanas. Jo es esmu pilnīgi pārliecināts, ka Kungam ir vēl lielāka gaisma un
patiesība, kurai vēl ir jāizlaužas no Viņa svētā Vārda.”
„No savas puses, esmu nobažījies par reformēto baznīcu stāvokli, kas neiet tālāk par
tiem, kas viņiem ir atnesuši reformācijas vēsti. Luterāņus nevar pamudināt iet tālāk par to,
ko redzēja Luters, .. un kalvinisti, kā redzam, paliek tieši turpat, kur viņus atstāja šis lielais
Dieva vīrs, kurš vēl neredzēja visas lietas. .. Lai gan šie vadītāji bija degoša un mirdzoša
gaisma savā laikā, tomēr viņi nesaprata visu Dieva padomu. Bet, ja viņi būtu dzīvojuši
tagad, viņi būtu tikpat labprātīgi pieņēmuši tālāku gaismu, kā saņēma to pirmoreiz.”
„Atcerieties savu derību ar Dievu un solījumu, ko esat devuši Viņam un cits citampieņemt
gaismu un patiesību, kas nāk pie jums no Viņa rakstītā Vārda. Bet vienlaikus es
jūs lūdzu, esiet uzmanīgi, ko jūs pieņemat par patiesību, un salīdziniet un izsveriet to ar
citiem patiesības rakstiem, pirms to pieņemat, jo nevar būt, ka kristīgā pasaule, tik nesen
izkļuvusi no tādas biezas tumsas, būtu pēkšņi saņēmusi visu atziņas pilnību.”
Ilgas pēc sirdsapziņas brīvības iedvesmoja imigrantus šķērsot okeānu, pārciest grūtības
tuksnesī un likt pamatus varenai tautai. Tomēr imigranti vēl nesaprata reliģiskās brīvības
principu. Brīvību, kuras iegūšanai viņi tik daudz bija upurējuši, viņi nebija gatavi piešķirt
arī citiem. Doktrīna, ka Dievs ir devis baznīcai tiesības pārvaldīt sirdsapziņu, kā arī definēt
ķecerību un sodīt par to, ir viena no pāvesta krāpšanām, kas bija iesakņojusies visdziļāk.
Reformatori nebija pilnīgi brīvi no Romas neiecietības gara. Biezā tumsa, kas bija
apņēmusi kristietību, vēl nebija pilnībā izzudusi.
Kolonisti izveidoja sava veida valsts baznīcu un deva tiesības valsts ierēdņiem apspiest
ķecerību. Laicīgā vara nonāca baznīcas rokās. Tas noveda pie neizbēgamām sekām —
vajāšanām.
Rodžers Viljams
Līdzīgi agrīnajiem imigrantiem, arī Rodžers Viljams bija devies uz jauno pasauli, lai
iegūtu reliģisko brīvību. Bet atšķirībā no citiem viņš redzēja to, ko līdz šim bija saskatījuši
tikai nedaudzi,- ka uz šo brīvību ir tiesības pilnīgi visiem. Viņš bija patiess patiesības
meklētājs. Viljams bija „pirmais cilvēks modernajā kristietībā, kas nodibināja uz
sirdsapziņas brīvības doktrīnu pamatotu pilsonisku valdību.” Viņš teica: „Sabiedrība un
valsts amatpersonas var noteikt, kādi ir mūsu pienākumi citam pret citu. Bet, ja tās cenšas
noteikt kāda pienākumus pret Dievu, tad nepareizi izmanto savu varu un neviens nav drošs,
jo ir skaidrs: ja amatpersonai ir vara, tā var noteikt šodien vienu ticības un pieredzes
sistēmu, bet rīt jau citu. Anglijā to darīja dažādi karaļi un karalienes, bet Romā — dažādi
pāvesti un koncili.”
Par valsts baznīcas neapmeklēšanu cilvēkiem uzlika naudas sodu vai viņus apcietināja.
Rodžers Viljams ticēja, ka „likt kādam apvienoties ar tiem, kas tic citādāk, ir atklāta cilvēka
173