Globālā Vienprātība

Globālā Vienprātība
tērpu." Ar "atsegtu galvu, uz zemi vērstu skatienu, turēdams rokā degošu vaska sveci",
Francijas karalis parādījās kā "grēku nožēlotājs". (14) Pie katra altāra viņš pazemībā locīja
ceļus; ne netikumu dēļ, kas aptraipīja viņa dvēseli, ne arī nevainīgo asiņu dēļ, kas darīja
netīras valdnieka rokas, bet to savu pavalstnieku nāves grēka dēļ, kas bija uzdrošinājušies
noraidīt misi. Tam sekoja karaliene un valsts augstākie ierēdņi, tāpat iedami pa pāriem ar
aizdedzinātām vaska svecēm rokās.
Daļu no tās dienas ceremonijas veidoja valdnieka uzruna augstākstāvošajām
amatpersonām bīskapa pils lielajā zālē. Ar noskumušu seju viņš parādījās klausītāju priekšā
un aizkustinoši daiļrunīgos vārdos apraudāja "šo noziegumu, zaimu, bēdu un negoda
dienu", kas bija nākusi pār tautu. Viņš arī uzaicināja katru uzticīgo pavalstnieku palīdzēt
iznīdēt samaitājošo ķecerību, kas it kā draud izpostīt Franciju. "Tik tiešām, kungi, kā es
esmu jūsu karalis," viņš teica, "ja es apzinātos vienu no saviem locekļiem aptraipītu vai
inficētu ar šo riebīgo puvi, es liktu jums to nocirst.(..) (229) Un vēl, ja es redzētu ar to
apgānītu kādu no saviem bērniem, es viņu nesaudzētu.(..) Es pats viņu nodotu un upurētu
Dievam." Asaras noslāpēja viņa balsi, un visa sapulce raudāja, vienprātīgi saukdama: "Mēs
gribam dzīvot un mirt par katoļu reliģiju!" (15)
Pār tautu, kas bija noraidījusi patiesības gaismu, nāca šausmīga tumsa. "Žēlastība, kas
nes pestīšanu," bija atspīdējusi, tomēr Francija, labi redzot tās spēku un svētumu, kad tās
spožums jau bija apgaismojis daudzas pilsētas un ciemus, no tās novērsās, labāk izvēloties
tumsu nekā gaismu. Viņi bija atstūmuši tiem piedāvāto Debesu dāvanu. Tie ļaunu bija
nosaukuši par labu un labu par ļaunu, līdz krita par upuri paši savai stūrgalvībai un maldīgai
iedomai. Un tagad, ja arī viņi varbūt tiešām ticēja, ka kalpo Dievam, vajājot Viņa ļaudis,
tad šī neliekuļotā izturēšanās tomēr nemazināja viņu vainu. Tie stūrgalvīgi bija noraidījuši
gaismu, kas tos būtu pasargājusi no piekrāpšanas, no savu dvēseļu aptraipīšanas un
asinsizliešanas.
Svinīgais zvērests pilnīgi iznīcināt ķecerību, tika dots lielajā katedrālē, kurā gandrīz
trīssimt gadus vēlāk tauta, kas būs aizmirsusi dzīvo Dievu, sēdinās tronī "prāta dievieti".
No jauna veidojās procesija, un Francijas pārstāvji iesāka to darbu, kuru viņi bija zvērējuši
izpildīt. "Nelielā attālumā viena no otras bija paredzētas sārtu vietas, kurās dzīvus
sadedzināt zināmus kristiešus protestantus. Tika dots rīkojums uguni iekurt tikai tad, kad
tuvosies karalis, lai procesija, tur apstājoties, varētu būt par aculiecinieci visiem šiem
briesmu darbiem." (14) Kristus liecinieku izciestās mokas ir pārāk šausmīgas, lai tās sīkāk
atstāstītu, bet no upuru puses nebija nekādas svārstīšanās. Skubināts atteikties no savas
pārliecības, kāds atbildēja: "Es ticu tikai tam, ko pravieši un apustuļi jau agrāk sludinājuši
un kam ticējuši visi svētie. (230) Es paļaujos uz Dievu, kurš reiz stāsies pretī visām elles
varām." (15)
134